Žurnāls TAKA, 09.01.2014.
Lia Guļevska
Jau kopš Platona laikiem filozofi brīnījušies, ka tik sarežģītai mentālai darbībai, kas attīstās, uztverot humoristisku stāstu, skatoties komēdiju vai izprotot smalku asprātību, cilvēku reakcija ir tīri fizioloģiska – muskuļu saraušanās. Kā tad ir ar mums, latviešiem? Vai bieži liekam tos lietā? |
» lasīt tālak... |
Gita Daukste, žurnāls „Stella”, 20.marts 2012
Tā kā esmu absolūti nesportiska, vārds joga man allaž iedvesis bijību. Skatoties sižetus par jogas nodarbībām, kurās cilvēki demonstrē pārsteidzošu lokanību un koncentrēšanos, tikai grūtsirdīgi nopūšos – nē, tas nav domāts man.
Taču, kad liktenis man piespēlē nejaušu tikšanos ar smieklu jogas instruktoru, bez lielas domāšanas atsaucos uz aicinājumu pamēģināt. „No jogas man nedaudz bail, bet vismaz ar smiešanos esmu uz tu,” – nodomāju un dodos izmēģināt jaunāko modes kliedzienu.
|
» lasīt tālak... |
"Psiholoģija mums". Nr. 9, 2005.
Smiekli, jeb precīzāk smieklu terapija ir maz izpētīta tēma, kaut arī kā rādās visai aktuāla. Ja ieskatāmies pretimnācēju sejās uz ielas vai pat savā atspulgā veikala skatlogā, bieži rodas iespaids, ka esam atradinājušies smaidīt.
Šķiet, ka dabisks smaids vai jautri smiekli mūsu sabiedrībā, pie tam bez jebkāda sevišķa iemesla, neatgriezeniski zuduši, ka tie palikuši kaut kur tālā bērnībā. Bet žēl, ka tā.
Kas mūs traucē būt tādiem, kā mūsu bērni? Smaidīt saulei un lietum? Priecāties par dzīvi? Nebūt drūmiem un nopietniem? Nebēdāties par sīkumiem?
Plaša, gaiša zāle, dažas krēslu rindas, kas izvietotas pietiekamā attālumā cita no citas. Tur sēž smieklu terapijas kursa dalībnieki. Starp krēsliem novietoti mīksti paklājiņi. |
» lasīt tālak... |
Mēs visi esam pieraduši pie tā, ka baltā josla mijas ar melno un priekam līdzās mīt skumjas. „Jā, tāda nu ir šī pasaule”, padomājis pateiks katrs no mums. Laikam jau mums vajag ciest, mocīties, šaubīties, just trūkumu. Tas ir tik parasti un pierasti. Dievs cieta un mums to vēlēja, ciešot mēs attīrāmies.
Bet ko jūs teiktu, ja dzirdētu, ka kļūdas var labot ne tikai caur ciešanām? Ka dzīve cilvēkam ir dota ne tādēļ, lai viņš ciestu, bet gan, lai būtu laimīgs? „Tas nevar būt,” - Jūs teiksiet- „Paradīze ir tikai debesīs”. „Bet dzīvot, esot laimīgam, var arī uz šīs zemes, mūsu laikā. Vajag tikai zināt, kā ar sevi strādāt, lai to sasniegtu”- ir pārliecināts Cilvēka garīgās pilnveidošanās centra dziļās relaksācijas metodes (DzRM) instruktors Andrejs Bašuns. |
» lasīt tālak... |
„Čas”. 09.05.2003.
„Es laidos klusumā ar aizvērtām acīm… un pēkšņi skaidri ieraudzīju, kā parādījās mirdzošs aplis sudrabaini gaišzilā krāsā. Tas sāka griezties aizvien ātrāk un ātrāk, līdz izveidojās logs - iluminators… Pēc kāda laika no tā sāka plūst balta gaisma un parādījās vienkāršas kāpnes…”
Šie ir citāti no Ilonas Spaskas-Koršunovas grāmatas „Aiz klusuma robežas”, kura drīz tiks izdota Rīgā. Šī grāmata ir par vēlēšanos izzināt Ceļu, par Garīgo praksi, kura jau sen eksistē, un ne jau kaut kur tālu, aiz jūrām, bet pie mums Latvijā. Tā stāsta, ka šāda prakse diezgan īsā laikā ļauj nodibināt kontaktu ar nākamajiem Augstākā Saprāta līmeņiem, t. i. ar Dievu. Latvijā ir Skolotājs, kurš cilvēkiem sniedz Garīgās Zināšanas. Ilona apraksta savu personīgo pieredzi, savas izjūtas un pārdzīvojumus.
|
» lasīt tālak... |
- tādu padomu dod atveseļošanās kursa, kuru apzīmē ar necilu abreviatūru «DzRM», instruktori. «DzRM» nozīmē «Dziļās relaksācijas metode».
Kas gan to varētu iedomāties, ka aiz šī uzmanību pilnīgi nepiesaistošā, pat ne pārāk labskanīgā nosaukuma slēpjas iespēja. Iespēja gūt otro elpu nogurdinošajā dzīves maratonā; izkļūt no bezizejas situācijām; burtiskā un pārnestā nozīmē nostāties uz kājām, iztaisnot muguru, pasmaidīt un soļot uz priekšu, pat skatoties it kā no augšas uz to, kas vēl pirms nedēļas likās tik bezcerīgs un nomācošs. |
» lasīt tālak... |
– Tu zini, pēc šīm nodarbībām tu sāc raudzīties uz pasauli tādām kā bērna acīm. Lūk, koks, sētnieks, tramvajs, ledus kārtiņa uz peļķes – viss ir vienreizējs un sajūsminošs! Es vienkārši izbaudu dzīvi!
Mans paziņa, ļoti ieturēts tips, ar aizdomīgu sajūsmu aprakstīja savus iespaidus par DzRM kursu apmeklēšanu.
– Labi, pieraksti arī mani Jūsu «masonu ložā», – es padevos. |
» lasīt tālak... |
Saruna ar Cilvēka garīgās pilnveidošanas centra instruktoru Andreju Bašunu atstāja uz mani divējādu iespaidu. No vienas puses, gribas ticēt tam, ko viņš saka. No otras - grūti noticēt, ka tā nav fantastika. |
» lasīt tālak... |
Uz pasaules nav cilvēka, kurš negribētu dzīvot harmonijā pats ar sevi. Jo tas taču ir tas pats, kas justies laimīgam. Bet laimīgs var būt, iekarojot kosmosu, izšujot krustdūrienā sedziņu, uzstādot rekordus sportā vai audzinot bērnus. Pati lielākā kļūda ir domāt, ka īsākais ceļš uz laimi ir nauda, vara, slava. Filozofs teiktu: ne tur meklējat! Atrodiet ceļu pie sevis. |
» lasīt tālak... |
Reiz kāds cilvēks lūdzās: "Ak, dievs, kāpēc Tu par mani esi aizmirsis? Mans draugs loterijā vinnēja ledusskapi, kaimiņš – televizoru, bet es?" Un no debesīm viņam atskanēja balss: "Muļķi, dod man iespēju! Nopērc vismaz loterijas biļeti!"
Šis pamācošais stāsts man atausa atmiņā, kad es braucu mājās no DzRM (dziļās relaksācijas metodes) kursiem. Uz šo eksperimentu mani pierunāja instruktors Andrejs Bašuns. Arguments bija tāds: laime – tas nav dzīves mērķis, bet dzīves norma, un paskatīsimies kopā, kā cilvēki mācās būt laimīgi. |
» lasīt tālak... |
A.R. Šodien pie mums studijā ir Cilvēka garīgās pilnveidošanās Centra instruktori Jurijs Hajevs un Andrejs Bašuns. |
» lasīt tālak... |
Andrejs Bašuns: ”Vai esat kādreiz dzīvē jutušies laimīgi? Nu kaut vai uz īsu brīdi? Bet tagad pamēģiniet atcerēties šo sajūtu un palikt tajā visu laiku. To var panākt ar garīgo praksi, kura palīdzēs atjaunot gan nervu sistēmu, gan arī visu organismu kopumā. Mūsu uzdevums - sniegt cilvēkam zināšanas, bet pēc tam viņam pašam ar sevi jāturpina strādāt”.
Viņi dzīvo nelielā kopienā privātā mājiņā Jūrmalā - divdesmit dažāda vecuma un profesiju cilvēki. Dažreiz pienāk klāt jauni cilvēki vai kāds dodas prom. Bet pamatsastāvs nemainās. Kaimiņi dažkārt lauza galvu par šīs kopienas īpatnībām. Cilvēki dzīvo bez savām ģimenēm, kopīgi saimnieko, kaut kādā veidā sadzīvo kopā. Tas tik tiešām ir neparasti.
Bet viņus saveda un kopā notur aizraujoša lieta. Grupa sevi sauc par Cilvēka garīgās pilnveidošanas centru, un tās dalībnieki apgalvo, ka viņiem ir zināšanas, kas ļauj maksimāli „iedarbināt cilvēka organisma dabu”. Tad tā pati sāk labot veselības traucējumus un attiecības ar apkārtējo pasauli. Ar šādu mērķi ir izveidots kurss, kas saucas „Dziļās Relaksācijas Metode”. Tā ir speciāla metode, kas ļauj sasniegt efektīvu atpūtu, kas savukārt, pēc autoru vārdiem, ir pamats, lai nervu sistēma atbrīvotos no stresiem. Īsāk sakot, šeit māca pilnvērtīgi atpūsties. Šajās dienās centra instruktors Andrejs Bašuns saņēma Latvijas Dziednieku asociācijas sertifikātu un licenci. Metodes izveide turpinās apmēram septiņus gadus. Kāda ir tās būtība? |
» lasīt tālak... |
Laikrakstam „Čas” tika ziņots, ka Rīgā ir kāds Cilvēka garīgās pilnveidošanās centrs. Tajā sniedz jaunas dzīves iemaņas - apziņas attīstības praksi. Jaunu apziņu var iegūt ar dažādu metodiku palīdzību. Viena no tām - dziļā relaksācija. |
» lasīt tālak... |
„SM segodnja”. 30.11.1995.
Ja jūs domājat, ka protat atpūsties, jūs dziļi maldāties. Par to mani pārliecināja Andrejs Bašuns un Jurijs Haevs. Šie jaunie cilvēki vada unikālas dziļās relaksācijas metodes (DzRM) nodarbības Cilvēka garīgās pilnveidošanās centrā Rīgā.
|
» lasīt tālak... |
Nekrītiet izmisumā! Andrejs Bašuns – viens no tiem, kas darbojas Cilvēka garīgās pilnveidošanās centrā apgalvo, ka viņi ir gatavi jums palīdzēt. Un apliecina: jums atkal uzsmaidīs Fortūna, atgriezīsies vajadzīgais lietišķais noskaņojums, optimisms… un veiksme darbos. Visbriesmīgākais slogs – tas ir nervu sistēmas nogurums. Ir desmitiem paņēmienu, kā no tā atbrīvoties, tie visi ir labi pazīstami: miegs, asaras, smiekli, sports. Visbeidzot: tabletes, ekstrasensi un degvīns. Un tomēr atgūt mieru, paškontroli, garastāvokli un pārliecību par sevi izdodas nebūt ne visiem un ne uz ilgu laiku. |
» lasīt tālak... |
| |