Atsauksmes par slēgto apmācības kursu
2011.gada aprīlis-maijs
Tuvojas noslēgumam mans otrais slēgtais apmācības kurss Rīgas garīgās izaugsmes skolā „Ceļš caur atmošanos”. Kurss kārtējo reizi izmainīja manus priekšstatus par sevi, par apkārtējo pasauli, par dzīves jēgu. Bet ko nu par priekšstatiem – kurss izmainīja mani pašu: manu prātu, psihi un pat fizioloģiju.
Gandrīs visu savu apzināto dzīvi esmu dzīvojis sava prāta vadībā. Tagad es sāku saprast, ka tā bija cietsirdīga tirānija. Prāta absolūtā monarhija padarīja manu dzīvi briesmīgi nabadzīgu, bezkaislīgi zogot krāsas, skaņas, emocijas, jūtas. Prāts bija neizslēdzams muļķīgu baiļu, neauglīgu pārdomu un tukšu sapņu ģenerators. Pēc izietā kursa es to skaidri sapratu. Nevis prātojot secināju, bet sajutu pilnībā caur savu pieredzi. Vēl svarīgāka priekš manis ir iekšējā sapratne, ka tas ir pats pirmais neveiklais solis, un jo tālāk kustēšos, jo interesantākas un nopietnākas būs pārmaiņas.
Iepriekšējo gadu laikā es tikai vienu reizi ļoti asi sajutu dzīves garšu. Tas bija tūrisma pārgājienā, kuram biju sligti sagatavojies. Iešana cauri, kā man toreiz šķita, ļoti lielām grūtībām, uz brīdi padarīja plānāku prāta sienu starp mani un apkārtējo pasauli. Atgriežoties pilsētā, likās es pat fiziski sajutu neīstumu, bezjēdzību, sabiedrības spēļu tukšumu. Pie tam es skaidri sapratu, ka šis steigas vāveres rats mani ātri iesūks. Jau tad man gribējās dzīvot pa īstam, bet kā to sasniegt es nezināju. Nestaigāt taču visu dzīvi pārgājienos. Vien daudzus gadus vēlāk Rīgas centrā es ieraudzīju iespēju apzinātai virzībai dzīves dziļumā. Vēl vairāk – es tur atradu ko daudz būtiskāku: savas dzīves jēgu, lai arī cik tas neveikli skanētu. Pie kam nevis grāmatu, nevis filosofiskā, nevis abstrakti-humānistiskā, bet ļoti skaidra un noteikta, tieši tāda, kādu biju meklējis ilgus gadus.
Es rūpīgi un detalizēti izstudēju skolas materiālus un Genādija Givina lekcijas, sajūtot aiz ārējā neloģiskuma un zināmas neskaidrības dziļu iekšēju būtību. Šajā kursā es ar izbrīnu sapratu, ka personīgās iekšējās pieredzes trūkuma dēļ es daudz ko no teiktā vienkārši nedzirdēju un nesapratu. Neuztvēru šķietami nesarežģītās idejas, tās neguva iekšēju atbalsi.
Šoreiz es iepazinu vēl dažus burtus no alfabēta, kādā ar mums runā dzīve. Tas būtiski izmainīja manu attieksmi pret mana likteņa daudzajiem pavērsieniem, daudz ko tas izskaidoja.
Kursā no savas un savu draugu pieredzes es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka ir milzīgs realitātes slānis, par kura esamību lielākā daļa laikabiedru nezina vispār, vai arī tiem ir priekšstati, kas ir ļoti tāli no patiesības.
Principā var dzīvi pavadīt „kā visi”, darba steigā, mājās radītā pasaulītē un primitīvās izklaidēs. Bet tas ir tas pats, kā dzīvi nodzīvot ar aizlīmētām acīm, pašpārliecināti pieņemot, ka vārdi par redzi un pasaules krāsu bagātību ir tikai vājprātīgo un krāpnieku pasakas. Skumji apzināties, cik cietsirdīgi mēs paši sevi apzogam.
Es nevaru atrast piemērotus vārdus, lai izteiktu savu visdziļāko un patiesāko pateicību Genādijam Givinam. Redzot vien nelielu daļu darba, ko viņš veic, sāc saprast cik smags un sarežģīts ir viņa darbs. Mana cieņa pret šo cilvēku ir vairākkārtīgi augusi, bet tam nav nekāda sakara ar godbijību vai dievināšanu.
Es darīšu visu iespējamo, lai mācību centra ideja īstenotos un attīstītos.
Galvenais, lai priekš tā man pietiktu spēka un iekšējās nostājas. Ļoti žēl būs nodot pašam sevi..
14.05.11.
Lev
Es nolēmu atbraukt uz slēgto kursu, jo zinu no iepriekšējās pieredzes, cik stipru pozitīvu efektu uz visu dzīvi kopumā rada šāds padziļinātu (3 reizes dienā) nodarbību periods, kad tajās piedalās Genādijs. Pie tam burvīgā vietā, starp tīriem un skaistiem mežiem, tīrā gaisā un klusumā, kādu lielā pilsētā neatrast.
Es iepazinos ar jauniem cilvēkiem, pie kam savācās gandrīz visa man jau tuvā iepriekšējā komanda, un kopā mēs lieliski pavadījām dienas nodarbībās, apspriedēs, pastaigās un virtuves dežūrās :)
Tika paredzēts, ka Genādijs mums mācīs meditatīvās prakses jaunos elementus – impulsus. Protams, bija interesanti tos uzzināt, taču, godīgi sakot, pēc meditācijas apmācības es pieņēmu, ka impulsi – tas ir kaut kas ne pārāk nopietns, tā pat vien - nieks, un braucu galvenokārt tādēļ, lai vispār uzzinātu kaut ko jaunu, uzdot daudzus savus sakrājušos jautājumus un padziļināt dzīves uztveri un apzinātību.
To visu sanāca sasniegt un vēl vairāk – impulsi izrādījās priekš manis īsts atradums. Uz meditācijas un gandrīz gadu ilgo nodarbību bāzes, kursa laikā man izdevās tik stipri paplašināt esošā mirkļa sajūtu, ka es sāku gūt nesalīdzināmi lielāku baudu no vienkāršas nodarbes. Es jūtu dzīvi, tā ir kļuvusi.. taustāma, es to jūtu ar sirdi. Kā to var aprakstīt vārdos? Es nezinu. Jau kursa vidū es sāku just arvien lielāku, arvien spēcīgāku stabilitāti krūtīs. Itkā es būtu sataustījis pamatu, kas mani nekad nenodos, kaut tikai es pats no sevis neaizgrieztos. Tas ir kaut kas tāds.. tik ļoti Īsts manī, pati Būtība. Pārsteidzoši, kā cilvēks var nodzīvot dzīvi pat nekad nesajūtot to sevī. Pārsteidzoši un nedaudz skumji. Gribas dalīties ar citiem šajā sajūtā.
Es saņēmu daudz vairāk kā paredzēju, un tagad daudz labāk spēju iedomāties, kam šāda prakse ir vajadzīga, un kā tā palīdz atvērt attiecības ar dzīvi. Kaut arī man vēl tālu līdz pilnai (ja tā drīkst izteikties) apzinātībai, bet sajust esošo mirkli kļūst daudz vieglāk un dziļāk. Protams, ka gribas turpināt un turpināt nodarboties ar praksi, jo ar katru atklājumu es arvien labāk jūtu pasauli un sevi tajā, vienlaicīgi kļūstot efektīvāks dzīvē. Man ir patīkami vienkārši dzīvot un attīstīties. Es jau sen novēroju tendenci – pasaule itkā kļūst arvien interesantāka, gribas tik daudz ko darīt, enerģijas pārpārēm, un vēl jūra visa kā.. es saprotu, ka tas radās ne tāpat vien, un esmu par to visu ļoti pateicīgs dzīvei.
Šis kurs izrādījās savādāks kā iepriekšējais, tas vienkārši ir cits, bet tikpat jaudīgs un iespaidīgs.
Man negribas tos salīdzināt, jo es labi saprotu, ka svarīgs ir katrs solis attīstībā, bez pirmā nebūs otrā, un ja neparādīsies viena personīgā pieredze, neparādīsies arī otra.
Viegli iet pa dzīvi, kad nerodas šaubas par ceļa pareizumu.es arvien vairāk jūtu dzīvi, uzticos tai, un mana sirds man saka vienīgi „jā”!
Liels paldies cilvēkiem, kas bija ap mani – maniem kursabiedriem, Andrejam, un bezgalīgi Genādijam.
13.05.11.
Anatolij
Esi sveicināts sirdij mīļais Latvijas stūrīt!
Esmu tik laimīga, ka atkal esmu šeit, ka varēju šurp izrauties.
No pirmajiem mirkļiem Klusums mūs apskāva, ievīstīja un pilnībā pārņēma. Šeit Klusums ir īpašs: tīrs, pirmatnējs, gandrīz cilvēka neskarts. Nedēļas laikā tas attīrīja visu pilsētas steigas un runātības čaulu. Mēs palīdzējām attīrīšanās ar atturēšanos no ēdiena un tukšām runām. Ar katru dienu Klusums arvien dziļāk iesūcās, iekļuva, dziļi nosēdās mūsos.
Šoreiz Klusums priekš manis bija citāds. Pirmajā braucienā bija vienkārši iepazīšanās, bet šoreiz jau cieša savstarpēja mijiedarbība. Ikdienas prakse sekmēja jaunu Klusuma dziļumu sasniegšanu. Vingrojumi vērsti uz uzmanības atgriešanu un noturēšanu iekšienē. Uzmanības atgriešana iekšienē arī ir atgriešanās pie sevis, pie apzinātības.
Kad uz pasauli skaties no iekšienes, mainās uztvere. Pasaule kļūst dzīva, kustīga, apjomīga un ļoti interesanta. Itkā no jauna iepazīsties ar to.
Līdz ar Klusuma uzkrāšanu sākās pārmaiņas sevī un apkārtnē. Sakrita, ka tobrīd man bija alerģijas un astmas saasinājums, tāpēc spēcīgi notika attīrīšanās, pārskaņošanās un sāpju ķermeņa izeja. Viss organisms aktīvi reaģēja, katra šūniņa atbrīvojās un atjaunojās. Bija grūti, bet bailes nebija.
Genādijs vienmēr teica, ka komandā ķermeņa pārmaiņu procesi un sienas samazināšana notiek daudz vieglāk un vienkāršāk. Es reāli uz sevis sajutu visu iepriekš teikto.
Sirds siltums, katra komandas biedra dalība, rūpes un uzmanība, Andreja ātrā palīdzība, Genādija atbalsts ātri palīdzēja atgriezties ierindā.
Kas ir pārsteidzoši – no ilggadējiem novērojumiem slimības asums, kas ildzis vienu – divus mēnešus, šoreiz aprobežojās trīs smagās diennaktīs. Pa dienām, kas pavadītas šeit, komanda kļuva vēl vienotāka. Mēs kļuvām tuvāki, sākām labāk saprasties un uzticēties viens otram.
Tikšanos un sarunu laikā ar Genādiju atkrita visi mani jautājumi, un šaubas tāpat. Radās galvenā sapratne – vajag rīkoties un operatīvi. Lēmumu nostāties uz ceļa es pieņēmu ar sirdi, bet šajā reizē tas kļuva apzināts. 16 dienās es izmainījos, pati to jūtu. Zinu, ka tagad mana dzīve pirms un pēc brauciena atšķirsies. Es skaidri zinu, ko es darīšu un no kā atteikšos uz viesiem laikiem.
Šajā reizē Genādijs pastiptināja praksi ar vēl vienu elementu: impulsiem. Pati nozīme, frāžu saturs tieši atspoguļo atjaunota, pārveidota cilvēka būtību. Tie ir kā atskaites punkts mūsu nākamajām pārvērtībām. Ikreiz, klausoties un jūtot to maigās vibrācijas, mēs ieejam vēl dziļākos Klusuma un apziņas slāņos.
Es jūtu sevi citādāku: uzkrājies spēks, pastiprinājies iekšējs miers un parādījušāz Zināšanas, kur iet un ko darīt.
Tagad priekš manis galvenais nenozaudēt uzkrāto potenciālu pārmaiņām, bet gan to īstenot un nostiprināt maksimāli dzīvē.
Paldies par visu!!! Par viesmīlību, par sirds siltumu, par atbalstu, par zināšanām un gudrību. Mīlestība, dziļa pateicība un maigums tagad pārpilda mani. Un tas ir tikai sākums. Kā saka Genādijs, par īstu mīlestību mēs neko nezinām.
Saku stingri un pārliecināti - uz drīzu atkalredzēšanos!!!
2011.gada maijs, Latvija
Nurija
Godīgi sakot, man pat rakstīt nav ko. Tik daudz pateikts.. un vārdos nav patiesības. Tas bija burvju kurss! Mana sieniņa kļuva plāna jo plāna, un durvis uz bezgalību ir jūtamas fiziski tiešā tuvumā, proti deguna priekšā. Esošais mirklis un atvērta sirds – patiesi tie ir mūsu glābiņš.
Kurss izvilka no manis daudzus sāpju ķermeņa slāņus. Sajūtas nav atstāstāmas, itkā būtu piedzimusi no jauna. Vēl sāku just kā viss: prāts, fizioloģija, psihe sāka pieskaņoties manai apzinātai stāšanās uz Ceļa.
Jā, Dzīve ir pavisam kas cits, nekā mūsu iepriekšējais priekšstats par viņu. Dzīve – tas ir neizmērojami dziļāk, interesantāk, skaistāk, gudrāk, košāk. Bet mēs neredzam un nedzirdam viņu ikdienas steigā, kad vienādas dienas nomaina cita citu - no mājām uz ofisu, no ofisa uz bāru, un atkal uz mājām... Bet katram savs :-)
Izsaku cieņu un patiesu mīlestību manam Skolotājam un jau sen man tuvajam cilvēkam Genādijam Givinam. Ar Jums pasakas kļūst realitāte. Tāpat izsaku pateicību Komandai, visiem maniem draugiem!!! Jūs esat malači! Kopā mēs esam spēks!!! Purvs būs mūsu! :-)
Atsevišķa pateicība Andrejam Bašunam, cilvēkam, ar kuru sākās mana prakse; ļoti labam un uzticamam draugam. Aleksandrai, manai labākai draudzenei un kolēģei! Saša, paldies tev par atbalstu, par mīlestību, par sapratni! Karinai un Aināram! Mīlu jūs, „kūniņas”! :)))) Un Aleksandram Titovam! Tu man palīdzēji pārskatīt daudzas manas šķautnes. Pateicoties tev, es veicu ļoti nopietnu iekšēju apvērsumu. Paldies. Ar atvērtu sirdi,
Irina F.
Katrs kurss man atver pasauli daudz plašāk un dziļāk. Vārdos to aprakstīt nav iespējams, tikai sajūtas, kādas dzīvē es nekad neesmu izjutusi. Tā ir cita pasaule un tā pati vienlaicīgi. Un tas ir pats skaistākais dzīvē!!! Tikai es zinu, ka tālāk ir vēl foršāk :) un tā dzīvot ir iespējams tikai kopā ejot pa Ceļu un atdodot sevi visu pasaulei. Taču.. tie ir tikai vārdi, bet sajūtas palika aiz kadra. Nu nevar aprakstīt kartupeļu garšu tam, kas tos nav ēdis ;)
Karina
Kurss ir beidzies. Var izdarīt pirmos secinājumus. Ko vēl, izņemot jaunus draugus un masīv-iespaidus, ir devušas šīs 2,5 nedēļas? Parādījās pārliecība savos spēkos, iespējā sasniegt mērķus, kurus deklarē prakse un iespējā izveidot domubiedru komandu. Zināšanu prakse atklājās vienotas un izkārtotas mācības veidā, kas, to pareizi lietojot, spēj pievest pie Ceļa un sekot tam.
Es pats sāku skaidrāk saprast Dzīves loģiku: viss, kas notiek liktenī, pat tas, kas pirmajā brīdī šķiet slikts, virza cilvēku uz attīstību un padziļinātām attiecībām ar Dzīvi.
Un cilvēka izvēlē ir veikt šo soli apzināti vai caur sāpēm un ciešanām.
Kursa laikā attīstījās spēja skatīties uz sevi no malas, skaidrāk redzēt prāta spēles un trikus, un atšķirt savas personības īpašības, kuras agrāk nebija redzamas.
Vispār šeit pavadīto laiku ir ļoti grūti novērtēt no prāta pozīcijas vai meklēt kādas līdzības ar iepriekšējo pieredzi tāpēc, ka es un, domāju, mēs visi kopā piedzīvojām kaut ko, kas iziet ārpus šiem rāmjiem. Pēc mācību un pārdzīvojumu piesātinātības un intensitātes šo laiku var salīdzināt ar vairākiem dzīves gadiem, un tas ir ļoti pieticīgs salīdzinājums. Man parādījās jauns dziļums attiecībās ar Dzīvi un Praksē, sapratne, ka Tas arī ir pats galvenais, kādēļ viss notiek.
Līdz ar šo sapratni mainījās uzskati par sabiedrību, draugiem un tuviniekiem. Ļoti gribu padalīties ar šo patieso sajūtu, kas iegūta no sarunas ar Dzīvi un kuru dod Prakse, un pats galvenais – mani priecē, ka tas ir tikai sākums un šim ceļam nav finiša.
Liels paldies visiem, kas bija kursā; katrs atstāja savas sirds daļiņu un bez katra tas būtu pavisam cits kurss. Protams, grūti izteikt pateicību Skolotājam, bez kura tas viss vispār nebūtu iespējams un atsevišķa pateicība Andrejam Bašunam kā cilvēkam, kas pasniedza Prakses pamatus un uztur pastāvīgu interesi pret to.
Ceru visus ieraudzīt un apskaut tuvākajā nākotnē. Uz tikšanos.
Grigorij
18.05.2011.
Ja es teikšu, cik tas ir forši – normāli dzīvot ar normāliem cilvēkiem, esot kopīgam mērķim – un aprobežošos tikai ar to, tas es neko nepateikšu. Starpību Dzīves izjūtai, Tās sapratnei, skatījumam var labi sajust kontrastā: lūk tā ir kursa laikā, un lūk tā ir bez kursa. Starpība ir tik ļoti liela... bet to nepieciešams izdzīvot tieši pašam.
Ar katru šādu kursu saprotu, cik svarīgi (un pēc iespējas ātrāk, kamdēļ vilkt laiku?) izveidot šādu izglītības sistēmu, uzcelt centru, dot cilvēkiem šādu iespēju. Lai šāda dzīve kļūtu par normu... tas ir grūti, bet ir tā vērts!
Neviens no tiem, kas izgāja kursu, neatbildēja apstiprinoši uz jautājumu: „Atpakaļ gribi?” Visi atbildēja: „Nē”. Un ne par dzīvesvietu (atpakaļ mājās, uz Maskavu, uz Rīgu...), bet gan par dzīves kvalitāti. Tikai uz priekšu!
Cilvēki paši sevi paralizē ar bailēm savas dzīves priekšā, neticībā pašam sev. Bet ar spriešanu vien to nevar izlabot, vajadzīgs šādu pieredzi izdzīvot praktiski. Tad – cita runa! Un tas kļūst ļoti optimistiski.
Jo vairāk nodarbojies, ieej praksē, jo vairāk apzinies, cik liels un grūts ir Genādija uzdevums. Paldies Jums, Genādij.
Andrej B.
16.05.2011.
Atbraucot uz šejieni, uz slēgto kursu, es maz ko sapratu nopietni.
Tagad man ir noskaidrojušies daudzi jautājumi, mana sirds ir pa īstam atvērusies. Es vēlos harmoniski attīstīties.
Es sapratu, ka cilvēka dzīvē apziņa spēlē galveno lomu.
Mums – cilvēkiem caur praksi tiek dota iespēja tikt skaidrībā ar savu dzīvi, saprast, ko tā vēlas no mums. Un es to sapratu. Dzīves jēga ir nepieciešamībā attīstīties apzināti, t.i., virzīties pa Ceļu, dzīvojot dvēseles mierā un iekšējā priekā. Dalīties ar draugiem šajās jūtās, atdot cilvēkiem dvēseles siltumu...
Manās krūtīs ir iemājojusi jauna visaptverošas mīlestības sajūta. Gribas visu dzīvo uz Zemes un pašu Zemi pārklāt ar audeklu, noaustu no daudziem mīlestības diegiem, maiguma, līdzjūtības, labsirdības un prieka.. un sasildīt.
Uz slēgto kursu es atbraucu ar mērķi iegūt zināšanas no „pirmām rokām”.
Sapratu, ka garīgā prakse – tā ir dzelžaina pašdisciplīna.
Es ieguvu to, ko vēlējos, un vēl daudz vairāk.
Iemācījos apzināti celt savu dzīves potenciālu.
Es par 100% noticēju tam, ko šeit dzirdēju, tāpēc ka pati to visu sajutu.
Uzlabojās veselība.
Smieklu tereapijas semināros Maskavā es ieguvu sākotnējās iemaņas, kuras sagatavoja mani daudz nopietnākam darbam ar sevi un tam, lai es uzņemtu daudz nopietnāku informāciju šeit, slēgtajā kursā.
Mainījās arī mani plāni un vērtības dzīvē...
Gribu Pamosties!
Es apzinos, ka tas ir ikdienas darbs, bet tas ir tā vērts! Jo vairāk, ka mums ir komanda, un tas jau ir spēks un atbalsts.
Man ir stipra vēlme turpināt apmācību, jo zinu mērķi, kurp iet... zinu, kādēļ to vajag darīt. Manā priekšā visas durvis ir atvērtas, galvenais – būt vēlmei.
Ļoti vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem attīstīt savu apziņu.
Esmu ļoti pateicīga šai skaistajai mājai (kur mēs dzīvojām un nodarbojāmies) par viesmīlību. Tajā ir ļoti mājīga, ļoti silta atmosfēra. Es necik nejutos atrauta no ģimenes un savām mājām.
Atvados ar dziļu, klusu prieka sajūtu. Esmu pateicīga visiem, kas veltīja man tik daudz laika, rūpes un labestības.
Ar atvēru sirdi, Jeļena G.
14.05.2011.
Atsauksmes par izieto kursu
Rīgā, 11.5.2011.
1. Priekšstats par sevi:
Īpašības, kuras biju sevī iepriekš pamanījis, kursa laikā kļuva izteiktākas un acīmredzamākas. Tas vairāk attiecas uz tām, kas traucē un ir nepieciešams labot, izmainīt. Nav iemesls sevi lielīt vai uzslavēt.
2. Priekšstats par apkārtējo pasauli:
Tas visa kursa laikā mainījās un turpina mainīties. Drīzāk- nevis mainījās, bet gan kļuva izteiktāks, pilnīgāks, vienlaicīgi apjaušot, ka tas ir tikai sākums, neliela daļa no iespējamā. Viss ir bezgalīga dziļuma un skaistuma pilns, pacietīga un mīloša klusuma ieskauts.
3. Priekšstats par praksi:
Tas noteikti ir mainījies, bet kā tieši- grūti atbildēt. Ja vien neskaita to, ka bez tās tas viss nebūtu iespējams.
4. Vēlēšanās piedalīties slēgtā apmācībā bija tādēļ, ka bija stipra vēlēšanās padziļināt „Smieklu terapijā” iegūto pieredzi, to nezaudēt, nostiprināt. Šobrīd grūti pateikt, kāpēc un par ko vēl domāju pirms kursa, taču tagad ir neiespējami iedomāties, ka es to nebūtu darījis.
5. Man nebija izteiktu gaidu pirms kursa, ja neskaita mūžīgi nemainīgo vēlmi pamosties. Tāpēc viss, kas notika kursa laikā, visa apmācība bija pārsteigums, ieguvums ar plus zīmi.
Arnis Siliņš
KLUSUMA PRAKSE
