– Pie mums smieklu terapijas kurss (dziļā relaksācijā) saucas „Aiz klusuma robežas”. It kā neatbilstoši, bet smieklu terapija varētu būt pirmais solis, kas sagatavo organismu praktiskai darbībai, kurā tiek apgūta meditācija, lūgšanas, dziļa apjausma par esošo stāvokli. Pirms sniegt ko ļoti padziļinātu, cilvēkam vispirms jāpalīdz piecelties. Visapkārt ir tik daudz dzīves salauzto – slimības, neizdevušās attiecības, neveiksmes darbā un sadzīvē, depresijas... Jāpalīdz vienkārši piecelties. Tas nebūt nenozīmē, ka esam tradicionālās medicīnas pretinieki vai konkurenti. Drīzāk otrādi – tieši sastrādājoties iespējams vislabākais efekts.
 

– Kāda ir smieklu terapijas ideja? Ne jau tikai cilvēku sasmīdināt.
– Protams, nē. Tās uzdevums ir ielaist cilvēkā, ja tā var izteikties, dabu. Vai tas izpaudīsies caur smiekliem vai asarām, vai cilvēks nodarbībās vienkārši gulēs, tas jau būs tā, kā noteiks katra indivīda daba. Mēs visu novirzām uz smiekliem. Tā ir ērtāk, jo katrs zina, kas ir smiekli. Cita lieta, ka viņš varbūt ļoti sen nav smējies, aizmirsis, kā tas ir – no sirds izsmieties. Bet viņš tomēr zina, kas tas ir, un principā prot to darīt. Saskaitīts, ka bērns smejas 300–400 reizes dienā. Bet pieaugušais? Labi, ja 5,10, 15 reizes.

– Piecpadsmit reizes jau ir daudz.
– Jā, salīdzinot ar bērniem, mēs esam zaudētāji. Zināmi divi smieklu terapijas veidi, ar kuru palīdzību var justies labāk, būt veiksmīgāks.

– Kādi ir šie veidi?
– Pirmais ir tā saucamā humora terapija, kad klausās anekdotes, humoristu uzstāšanos, skatās komēdijas utt. Bet ir problēma – to visu cilvēks uztver ar prātu, taču prāts ir ļoti virspusējs. Tas visu notiekošo redz, saprot, apstrādā, sniedzot rezultātu tikai 3–4% apmērā no savām iespējām. Tas ir zinātniski pierādīts. Es nerunāju par smadzeņu stāvokli hipnozē, kurā atrodoties cilvēks spēj runāt vairākās valodās, spēlēt mūzikas instrumentus utt. – tas mūsos jau ir ielikts un hipnozes laikā izpaužas. Smieklu terapijā nekādas hipnozes nav, cilvēks ir pie pilnas apziņas un visu atceras.
Otrs pasaulē ļoti populārs smieklu terapijas veids – smieklu imitācija. Tas balstīts uz elpošanas un fiziskiem vingrinājumiem. Kas tad vispār ir smiekli? Ilga ieelpa un īsa izelpa (imitē smieklus). Skatoties no malas, izskatās pat diezgan traki... Tas ir virspusēji un nav no sirds. Vieniem humorists Petrosjans patīk, citiem, viņu skatoties, smiekli nenāk, tātad šāda smieklu terapija uz viņiem nedarbojas. Tieši tāpat notiek ar ķermeņa kustībām, kad mēģina smieklus imitēt. Esmu kontaktējies ar daudziem Krievijas smieklu terapijas speciālistiem, kuri stāsta, kā savos seansos rosina grupu „ieslēgties” uz smieklu viļņa, līdz beidzot kāds sāk no sirds smieties pa īstam. Un tad aiziet! Ja tas nenotiek, kaut kas nav nostrādājis.

– Aktieri teic, ka skatītāju vieglāk saraudināt, nekā likt tam smieties.
– Protams. Kā likt cilvēkam ne no šā, ne no tā smieties? Kutināt viņu? Mēs piedāvājam trešo variantu, kad smieklu terapija nav atkarīga no smieklu klātesamības. Šīs prakses uzdevums ir panākt, lai prāts ir absolūti rimis, lai sāk strādāt pati daba. Kad prāts tukšs, kad norimst prāta nekontrolējamā un nekonstruktīvā darbība, pastāvīgie pārdzīvojumi, emocijas. Tā ir pirmā fāze. Otrā – kad esam sataustījuši palaišanas un izslēgšanas slēdzi. Kad smieklus, līdzīgi kā televizoru, var pēc vajadzības ieslēgt vai izslēgt.
Trešā fāze ir brīdis, kad prāts ieņem instrumenta vietu – rokas, kājas, ausis, acis… Tie visi ir mūsu instrumenti. Arī prāts ir instruments. Bet tikai instruments, nevis valdnieks pār cilvēku. Pēc vajadzības tas pārslēdzas uz sirdi un dvēseli. Lūk, visa atslēga. Tātad vispirms jānomierina prāts, tādējādi atbrīvojot milzīgi daudz enerģijas, kas dažādu pārdzīvojumu rezultātā tikusi tērēta nelietderīgi, pēc tam – iemācīties to ieslēgt un izslēgt. Kad jau indivīds pats (nevis viņa prāts) kļūst par stāvokļa noteicēju.

– Citēšu mācītāju Juri Rubeni: „Mūsu prāts ir kā kinozāle, kurā vienlaikus rāda 18 filmas.” Jautājums, cik ilgi cilvēks to var izturēt?
– Tieši tā, visu laiku notiek nemitīga rosīšanās. Kad ļaujam cilvēkam nonākt pie šī iekšējā miera stāvokļa, kad prāts, emocijas, nervu sistēma un ķermenis norimuši, sāk aktivizēties organisma patiesā daba. Nav vairs prāta barjeras, kas visu laiku traucēja. Kad tas notiek, cilvēks sāk attīrīties, un šajā attīrīšanās brīdī mēs rosinām viņu smieties. Un smiekli, apvienoti ar fiziskiem un elpošanas vingrinājumiem (un vēl citiem elementiem) noved pie dziļa atslābuma. Jebkurš mediķis pateiks, ka vairums problēmu saistītas ar nervu sistēmu. Bet nervu sistēma mums ir galēji piesārņota ar stresiem, sasprindzinājumiem… Kā to labot? Nervu sistēmai jāpalīdz attīrīties. Un to var tikai viens vērā ņemams paņēmiens – dodot cilvēkam dziļu mieru. Ar miegu vien nepietiek, tas ir par maz. Atpūta miegā tiek galā tikai ar virspusējiem stresiem un kārtējās dienas nogurumu. Tad, lūk, savās nodarbības mēs palīdzam cilvēkam nonākt līdz stāvoklim, kas savā dziļumā ir augstāks par fizisko miegu.

– Un tas ir bez hipnozes palīdzības?
– Bez. Cilvēks ir pie pilnas apziņas. Ar šo garīgo praksi nodarbojas īpaši sagatavoti instruktori, kas tiek apmācīti šīs zināšanas nodot tālāk. Tas notiek tikai vienā veidā – cilvēks cilvēkam. Tāpat kā ar mīlestību. Var izlasīt grāmatu par mīlestību, bet var pats iemīlēties. Var izlasīt grāmatu par to, kā iemācīties peldēt, un var aiziet uz jūru un pats pamēģināt. Tā ir liela starpība. Izlasīt grāmatiņu par boksu un pēc tam iziet ringā… Praksei ir milzīga nozīme, cilvēks, kas ar to nodarbojas, sāk ļoti daudz ko saprast. Kad prāts norimis, sāk parādīties viedums, var sāk apjaust notiekošā būtību, cēloņsakarību.

– Jūsu kursos notiek arī meditācijas?
– Jā. Nodarbību prakse organizēta tā, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu nonākt šajā miera stāvoklī, sajust savu dvēseli, lai dvēsele uzplaukst.

– Vai smiekli arī te palīdz?
– Atgriežoties pie smieklu terapijas, tā noteikti palīdz ātrāk apjaust savas problēmas un tās labot. Kad smejos, esmu absolūti dabīgs un tādējādi kļūstu atbrīvots. Manī nav baiļu, un tas ir vissvarīgākais. Ir divas brīnumainas lietas, kas cilvēkam var visvairāk palīdzēt – smiekli un dziedāšana. Kad es dziedu, es nebaidos ne no kā. Pamēģiniet! Nevar vienlaicīgi dziedāt un baidīties. Mēs savās nodarbībās varētu arī dziedāt, bet ne visi zina visas dziesmas, ne visiem ir laba dzirde, bet smieties spēj visi. Var, protams, arī bēdāties, izraisot asaras – īsi sakot, iekustināt psihi jebkurā virzienā. Efekts būs viens un tas pats.

– Labāk jau smieties.
– Protams, citādi radinieki nesapratīs, kāpēc cilvēks atnāk no nodarbības noraudājies. Kas tad tā par pilnveidošanos…

– Noraudāties var arī vienatnē, dzīvē tam iemeslu netrūkst. Būt jautriem un smieties daudziem diemžēl iznāk retāk. Atšķirībā no ASV pieņemtā dežūrsmaidiņa mūsu ielās smaidošus ļaudis redzēt gadās reti.
– Jā, bet kurš gan noliegs, ka ar smaidošu cilvēku kontaktēties ir patīkamāk. Kā jau teicu, bez smieklu terapijas mūsu kursu nodarbībās tiek likts lietā arī fizisku vingrojumu komplekss un elpošanas vingrinājumi, kur galvenā uzmanība pievērsta mugurkaulam un nervu sistēmai. Mugurkaulam – kā svarīgākajai enerģētiskās artērijas daļai, pa kuru plūst visu veidu strāvas, visas enerģijas, kas baro orgānu sistēmu. Ja kaut kur kaut kas ir nosprostojies, tas nozīmē – kāda konkrēta organisma sistēmas daļa nesaņem pietiekamā daudzumā nepieciešamās barības vielas. Tas izraisa dažādas slimības, sagādājot cilvēkam ciešanas. Tātad elpošanas vingrinājumi ļoti spēcīgi iedarbojas arī uz mugurkaulu. Tiesa, mugurkauls šim nolūkam ir arī jāsagatavo, to, tēlaini izsakoties, nepieciešams atvērt – mēs to kursos iemācām. Organisms, likvidējis dažādus aizsērējumus un blokādes, saņēmis nepieciešamo enerģijas daudzumu, sāk atveseļoties, kļūst harmoniskāks, pat jaunāks.
 

– Un nervu sistēma?
– Arī tā ir ļoti svarīga. Dzīves laikā uzkrājam tik daudz negatīvas informācijas, tik daudz dažādu pārdzīvojumu, ka mūsu nervu sistēma tiek nobloķēta. Cilvēks visu laiku ir uzvilkts. Bet ir veids, kā salīdzinoši īsā laikā panākt, ka nervu sistēma beidzot spēj pilnvērtīgi atpūsties. Lai no manis ir nesalīdzināmi lielāks labums.

– Ne tikai apkārtējiem, bet arī sev.
– Jā. Turklāt cilvēks sāk daudz ko vairāk arī saprast. Ne tikai informācijas līmenī. Tas ir kā izlasīt vienu un to pašu grāmatu piecu gadu vecumā un piecdesmit piecu gadu vecumā. Izpratne būs atšķirīga. Šeit ir tas pats. Kad prāts rimis, nervu sistēma nomierinājusies, cilvēks sāk saprast, ko viņam saka! Ierauga kādu uzrakstu un sāk apjēgt, ka vārdu jēga uz šī uzraksta atrisina viņa problēmu. Īsi sakot, zemapziņa beidzot sāk uztvert visapkārt esošās atbildes. Organisma atbrīvoto enerģiju daba sāk virzīt nepieciešamajā virzienā. Salīdzināsim to ar vīstoša koka glābšanu – jūs taču nelaistīsiet katru zariņu, katru lapiņu, bet kārtīgi apliesiet saknes. Svarīgi ir apzināties, kāpēc un kā vārdā to visu darīt. Bez prakses, protams, eksistē arī teorija. Šajās pusotrās, divās nedēļās – tik ilgi notiek nodarbības – cilvēks saņem apstiprinājumu tam, ko viņš teorētiski ir lasījis, dzirdējis. Viņš pārliecinās, ka teorija sakrīt ar praksi un dzīve it kā izlīdzinās, kļūst skaidrāka un saprotamāka.
Jūs jautāset, kādam būt ir labāk – veiksmīgam vai harmoniskam? Protams, harmoniskam. Un arī laimīgam, jo harmonijai pa pēdām seko laime. Tā ir tā nepieciešamā pieredze, kad cilvēkam pašam jāpieņem lēmums – vai man pietiek ar sasniegto? Vai mani interesē, kas būs tālāk?

– Lai kā mani neinteresētu, kas notiek tālāk, tomēr jāteic, ka šai reizei pietiks. Paldies jums par sarunu. Punktu likšu ar Raiņa vārdiem: „Humors nozīmē garīgu uzvaru pār savu laiku, apkārtni, ideoloģiju, pasaules uzskatu”.