Smieklu terapijas un dziļās relaksācijas metodes kursa instruktors Andrejs Bašuns: "Bieži vien ir tā, ka smieklu laikā kāds no kursantiem vairs nespēj nosēdēt uz krēsla. Tad viņš vienkārši "noveļas" uz grīdas un turpina smieties guļus."
   

Nodarbības sākumā visi aizver acis un apsēžas uz pašas krēsla maliņas, apsēžas tā, lai mugura būtu taisna neatbalstoties pret krēsla atzveltni. Kādu brīdi vēlāk pēc instruktora komandas visi sāk pildīt speciālu elpošanas vingrinājumu. Tad seko komanda "Klusums"...
    
    A.B.: "Šis mūsu kursa elements paredzēts visa organisma atslābināšanai un nomierināšanai. Klusums ir pilnīgi dabisks un ļoti komfortabls iekšējais stāvoklis. Mūsu prāts, ja mēs tam netraucējam, uzreiz iegrimst baudā, ko gūstam no iekšējā miera un klusuma (tāda ir tā daba – grimt baudā, ko sniedz klusums). Šajā stāvoklī intelekts apklust (intelekta dialogi, šaubas, bailes, pareizo risinājumu meklējumi un tā tālāk), bet tas ir galvenais mūsu iekšējās enerģijas patērētājs. Tāpēc, mums iekšēji apklustot, mūsu daba visu atbrīvoto enerģiju virza uz tām vietām, kur nepieciešama attīrīšanās, atveseļošanās, atjaunošanās."
   
    Nedaudz negaidīti (kaut arī vēlāk, pēc nodarbības atcerējos, ka burtiski dažas sekundes pirms smieklu sākuma manī parādījās kaut kāds "smiekliņš" un kļuva kaut kā brīvi un viegli, un sagribējās smaidīt līdz ausīm), kad labpatikā it kā aizpeldēju kaut kādā telpā, kurā neeksistēja ne laiks, ne robežas, instruktors izrunāja : "Smiekli.."

     Un sākās smiekli! Pakāpeniski, procesam pieņemoties spēkā, tajā sāka iesaistīties visi dalībnieki. Sēdēju nedaudz nostāk no pārējās grupas un pavisam naivi biju iedomājusies, ka palikšu ārpus notiekošā, kā bezkaislīgs vērotājs, bet tas izrādījās absolūti neiespējami.

    Kurš kaut reizi braucis metro, zina, kas ir cilvēku plūsma sastrēguma stundā: tā tevi "sagrābj" un kaut kur nes, tikai viņai pašai zināmā virzienā. Te notika kaut kas līdzīgs. Jāatzīst, ka smiekli ir ļoti lipīgi. 16 dalībnieki, mani – novērotāju – ātri "ievilka" un padarīja par "līdzdalībnieci"! Sen nebiju tā smējusies...pareizāk pat būtu teikt "rēkusi"!
    
    A.B.: "Viena no smieklu funkcijām – noņemt sasprindzinājumus, kas cilvēkā krājušies daudzus gadus, par daudziem no kuriem viņš pat nenojauš. Tie ir gan fiziskie (izrādās, ka smieklu laikā ir nodarbinātas vairāk nekā 80 dažādas muskuļu grupas – aut.), gan nervu – emocionālie (mūsu bailes, šaubas – aut.), gan prāta-psihes sasprindzinājumi (kompleksi, stereotipi – aut.). Kad šie sasprindzinājumi tiek noņemti dzīvības strāvas cilvēka organismā var brīvi cirkulēt. Tās cilvēku atveseļo un dara laimīgāku."
   
    Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka pilnībā piekrītu augstāk minētajam. Pēc nodarbības no zāles izgāju mierīga un bezrūpīga, kā pēc labas masāžas. Nevarēju vien beigt smaidīt. Gribējās sveicināties ar katru pretimnācēju. Un bija pat jābrīnās, kāpēc visi, ko satiku, bija tik nopietni un norūpējušies.

    Pēc manām iekšējām sajūtām, likās, ka smiekli ilga aptuveni 20 minūtes, neieskaitot pāris minūšu pauzi, kad mums deva iespēju atpūsties un atjaunot spēkus. Pēc tam atkal smiekli. Skaņas, kas nāca no dažiem par smiekliem jau vairs nenosauksi. Smiekli sāka transformēties par rukšķieniem, spiedzieniem, kas, jāsaka, vēl vairāk uzjautrināja apkārtējos. Kāds, nepārtraucot skaļo smiešanos piedevām vēl pamanījās īpatnēji kunkstēt, it kā žēlojoties par to, ka spēki galīgi izsīkuši.

    Par sevi varu teikt, ka skaidri apjautu - jāuztur sevi labā fiziskā formā! Pagāja tikai kādas 10-15 minūtes, bet vēders (t.i., vēdera prese) jau nespēj izturēt. Nākas to balstīt ar rokām. Tik tiešām jāseko līdz savai formai!

    Kad paziņoja "klusumu", kļuva nedaudz žēl, ka viss tik ātri beidzās. Tikko tik paspējām uzņemt apgriezienus, bet instruktors jau zin labāk, kā vajag. Bet klusums pēc smiekliem bija citāds, ne tāds, kā pirmo reiz. Dziļāks, tīrāks. Ar vārdiem mēģināt aprakstīt šo stāvokli jau tāpat nav iespējams. Bet pēc šī klusuma sajūta bija tāda it kā es būtu ļoti labi izgulējusies. Vienlaicīgi gan vieglums, gan enerģija, gan harmoniskums.
   
    A.B. "Smiekli mūsu nodarbību programmā noņem ne tikai sasprindzinājumu un neapzinātu pretestību dabas spēku darbībai. Viens no galvenajiem to uzdevumiem ir sagatavot cilvēku (viņa organismu) daudz kvalitatīvākai klusuma enerģijas uzņemšanai, tādējādi pastiprinot tam sekojošo elpošanas un fizisko vingrinājumu iedarbības efektu, kas nepieciešams daudz dziļākam un daudzpusīgākam attīrīšanās procesam."
   
    Kad bijām atjēgušies, mums pajautāja, vai saskārāmies ar kādām grūtībām. Ne jautājumu, ne grūtību nebija. Tā kā ar visiem viss bija kārtībā, tika dota komanda gatavoties fiziskajiem vingrinājumiem.

    Tā kā biju apmeklējusi tikai vienu kursa nodarbību, pie tam kursa beigu daļā, man lūdza neko nedarīt, tikai gulēt atpūtas pozā (guļot uz muguras atslābinātā stāvoklī) ar aizvērtām acīm. Tā arī gulēju, kā sacīts ... kādu laiciņu ... bet, žurnālistes pienākumu mudināta (ziņkārības tirdīta), pavēru vienu aci un vēroju, kas notiek zālē.

    Man joga asociējās ar ārkārtīgi sarežģītu kāju un roku samezglojumu, kuras pavisam noteikti tiek aizbāztas aiz galvas. Kaut arī nekad nebiju mācījusies nevienu jogas asanu, vingrinājumi, kurus pildīja kursa dalībnieki man nelikās īpaši grūti. Pat otrādi – pietiekami vienkārši. Lūk, tā sabrūk stereotipi!

    Manu uzmanību piesaistīja kursantu sejas: neviens nekodīja lūpas, nerauca pieri grumbās (parastās pazīmes, ka cilvēks cenšas). Pilnīgi otrādi, sejas bija atbrīvotas, smaidīgas... Izskatījās, ka cilvēki to dara, jo viņiem tas sagādā prieku, nevis tāpēc, lai izpildītu nepieciešamās normas.

    Un pēc tam... es pamodos! Pamodos tāpēc, ka kāds man uz pieres saudzīgi uzlika roku. Izrādās biju nogulējusi gandrīz visu vingrojumu laiku! Bet mani nomierināja, ka tas esot pat ļoti labi. Vēl teica, ka manas šīsdienas nodarbības esot beigušās. "Laba daudz nevajag? " es apjautajos. "Jā, nedrīkst būt pārslodze." Es tomēr neesmu gatava tai slodzei, kurus pārējie dalībnieki spēj normāli izturēt.

    Mēģināju uzzināt, par kāda veida slodzi te tiek runāts, jo slodze parasti ir tad, kad ir grūti, bet man nodarbībā patiešām bija ļoti labi.
   
    A.B. "Tagad jūs jūtaties ļoti labi, jo daba jūsos sākusi strādāt maksimāli efektīvi, tāpēc jūtaties ļoti harmoniski. Bet, ja šo stāvokli uzturēt ilgāk vai padziļināt, tad sāksies daudz dziļāka attīrīšanās. No organisma sāks izvadīties toksīni, sārņi, stresa sekas.
    Sāks attīrīties ne tikai fizioloģija, bet arī nervu sistēma, emocijas, psihe. Bet, lūk, tādam dziļam, var pat teikt, straujam attīrīšanās procesam cilvēks var nebūt gatavs.Un izpausties tas var, kā slikta dūša, caureja, temperatūras paaugstināšanās, noskaņojuma maiņas, nespēja atrast sev vietu un briesmīga neiecietība pret visiem un visu. Principā, tas nav nekas briesmīgs, viss nāk par labu, bet tas var būt ļoti nepatīkami.
    Priekš kam? Ja Jūs ar kaut ko tādu sastapsieties, ko Jūs pēc tam padomāsiet par mums un mūsu nodarbībām? Tas var uz ilgu laiku iznīdēt jebkuru vēlmi nodarboties ar kaut ko līdzīgu. Tāpēc tam vajag pieiet nopietni! Līdzīgi, kā ar skriešanu. Skriešana – laba lieta, bet uzreiz skriet maratona distanci gan nevajadzētu.
   
    Pirms nodarbībām, cik to ļāva laiks, garderobē aprunājos ar kursa dalībniecēm par to: ko viņām dod šīs zināšanas, kāpēc viņas nākušas uz kursu, vai viņām pietiek laika nodarbībām, ko par to domā viņu radinieki, vai ir uzlabojies viņu veselības stāvoklis?

    Patiesībā sakot, ar vīriešiem parunāt nebija iespējas (nepaguvu), bet arī tas, ko teica sievietes bija pilnīgi pietiekami. Un ziniet, nav pat nepieciešams citēt viņu atbildes, visu pasaka viņu skatieni – tie STARO!  Viņām ir viss labi!..