Publikācijas par centru

"Laime dzīvot."

Uz pasaules nav cilvēka, kurš negribētu dzīvot harmonijā pats ar sevi. Jo tas taču ir tas pats, kas justies laimīgam. Bet laimīgs var būt, iekarojot kosmosu, izšujot krustdūrienā sedziņu, uzstādot rekordus sportā vai audzinot bērnus. Pati lielākā kļūda ir domāt, ka īsākais ceļš uz laimi ir nauda, vara, slava. Filozofs teiktu: ne tur meklējat! Atrodiet ceļu pie sevis.

Uz mūsu redakciju atnāca cilvēks un kautrīgi teica: ”Mani sauc Andrejs Bašuns, un es gribētu palīdzēt mūsu sabiedrībai kļūt laimīgākai. Tāpēc Latvijā ir izveidots Cilvēka Garīgās Pilnveidošanās Centrs. Vajag, lai par to uzzinātu pēc iespējas vairāk cilvēku.”

Starp citu, mēs , nemaz neizbrīnījāmies. Žurnālistu pieredze rāda, ka pasaulē ir ne mazums cilvēku, kurus uztrauc ne tik daudz personiskās, cik sabiedrības intereses. Turklāt, kuri ir gatavi veikt tādus darbus, ar kuriem netiek galā pat valstiskās struktūras. Tā arī notika saruna ar tautas dziednieku un vienu no Cilvēka Garīgās Pilnveidošanās Centra veidotājiem Andreju BAŠUNU.

80-to gadu beigas – 90-to gadu sākumu mēs visi, kuri dzīvojām bijušās PSRS teritorijā, varētu dēvēt par laiku, kad notika vispārēja garīgo vērtību pārvērtēšana. Tieši tad ievērojamas cilvēku masas, kuras tika ierautas lielo pārvērtību virpulī, mēğināja atrast pamatu un stabilitāti nevis grūstošās sociāli-politiskās nostādnēs, bet drīzāk sevī pašā. Atrast garīgo stabilitāti palīgā nāca mācītāji, skolotāji, guru, kuri bijušajās padomju republikās uzradās no visām pasaules malām. Paralēli tam mēs kāri tvērām garīgo treniņu dotās brīnišķīgās iespējas, kas solīja mums iespējas atmest nedrošību, apjukumu un atrast īsto dzīves jēgu. Laika gaitā lielais vilnis noplaka, bet ideju graudi sāka dzīt asnus. Lūk, arī Andrejs Bašuns...

– Vai tad šodienas situācija sabiedrībā ir būtiski mainījusies uz labo pusi? Vai mēs esam uzveikuši noziedzību, narkomāniju, sasnieguši materiālo labklājību, mazāk slimojam un ilgāk dzīvojam? Pamēğiniet atbildēt: ”Jā!” Iebilstiet, ja varat! Un, domāju, jāpiekrīt tam, ka visas šīs negatīvās parādības spēcīgi nosaka dzīvi mūsu sabiedrībā, kā arī tam, ka valsts institūcijas netiek galā ar to problēmu gūzmu, kuras tām būtu jārisina. Es esmu pārliecināts, ka ļaunuma sakne slēpjas cilvēkā pašā, cēlonī, nevis sekās. Nelaime ir tā, ka lielākā daļa cilvēku visās nelaimēs vaino apkārtējo pasauli. Bet uz īsu brīdi pieņemsim, ka es, tu, viņš, viņa un pārējie pēkšņi ir sapratuši – jādzīvo saskaņā ar dabas likumiem, jāsargā veselība, jāmācās priecāties, attīstīt savas spējas, saudzīgi izturēties vienam pret otru. Protams, atsevišķi indivīdi, kuri būs sapratuši šīs patiesības, nevarēs atrisināt problēmas. Bet, ja pilnvērtīgu cilvēku kļūs arvien vairāk, tad arī izzudīs tās problēmas, kuras šodien grauj mūsu sabiedrību.

– Diemžēl globālie uzdevumi cilvēkus ne pārāk saista. Starp citu, ārzemju treniņu metodikas to rūpīgi ņem vērā. Lielākai cilvēces daļai vilinošāka šķiet personīgo mērķu sasniegšanu, nevis ideja par vispārējo sabiedrības augšupvirzību. Tāpēc arī tādus treningus sauc: “Līderu kursi”, “Kā kļūt bagātam”, “Kā vadīt cilvēkus”, “Kā iegūt draugus” utt. Bet kā Jūs paši nonācāt pie idejas par cilvēka pilnveidošanas nepieciešamību? Caur līdzīgu treningu, aizraušanos ar kādu mācību vai...

– Caur paša dzīvi. Iedomājieties parastu RPI absolventu, vēlāk ceha vadītāja vietnieku rūpnīcā. Viss tāpat kā pārējiem. Cilvēks, kurš kā sistēmas sastāvdaļa darbojas pēc sava plāna. Ne velti toreiz, 80-to gadu beigās, bija tik daudz neformālas aktivitātes – mūzika, literatūra, politiskās apvienības. Ļaudis meklēja kaut ko dvēseles veldzēšanai. Es mēğināju to atrast mūsdienu mūzikā. Veiksmīgi spēlēju grupā, mūs pat pamanīja, uzaicināja uz Franciju, piedāvāja līgumu ierakstu studijā uz trīs gadiem. Viss būtu bijis jauki, bet mēs neizturējām savstarpējās saderības pārbaudi – sastrīdējāmies, salamājāmies.

Un atkal dvēselē iestājās pilnīga bedre. Mocīja smagas domas: kāpēc dzīvoju, kāda tam visam jēga? Saslimu. Garīgajai nesakārtotībai sekoja arī fiziskas ciešanas. Tradicionālā medicīna šādā gadījumā ir ļoti vājš palīgs. Man paveicās - savas dzīves kritiskajā momentā es satiku Skolotāju. Tā sākās jaunu dzīves gudrību apjēgšana. Es sapratu, ka dzīves kvalitāte ir atkarīga no apziņas, ka ar domas darbību var izārstēt slimību. Protams, viss nav tik vienkārši, kā varētu likties. Jāzina metodes, paņēmieni, jābūt zināšanu sistēmai. Es personīgi mācos jau vairāk kā 8 gadus. Un tikai tagad varu teikt, ka esmu gatavs dalīties ar savām zināšanām. Kaut arī ceļa sākumā ieguvu tās tikai sev. Taču, kad ieraudzīju, kādas iespējas paveras cilvēkam, ejot pa pilnveidošanās ceļu, sapratu, ka man nav vienaldzīgs arī visas sabiedrības liktenis. Skaļi teikts? Tad teikšu vienkārši: man nav vienalga, kas audzina manus bērnus – pedofīls vai gaišs cilvēks, kāpēc ir pārpildīti cietumi, kāpēc cilvēki paliek bez darba, kāpēc izjūk ğimenes utt. Jo visas šīs nelaimes taču vēlāk tādā vai citādā veidā atsaucas arī uz mani.

- Katrai mācībai ir kāds pamats. Vai nu tās ir gadsimtu tradīcijas vai cilvēku uzkrātās pieredzes kompilācija, vai pašu pārbaudīta skola. Galu galā jābūt kaut kam, kas pārliecinoši pamatotu Jūsu uzskatu pareizību?

- Pilnīgi pareizi. Pirms aicināt sev līdzi, jābūt pārliecinātam, ka ej pa pareizo ceļu. Ziniet, Jūrmalā mums ir cilvēku grupa, kurus var saukt par domubiedriem. Jau vairākus gadus mēs dzīvojam vienā mājā – dažādu profesiju un vecumu pārstāvji. Katrs no mums ir neatkārtojama personība, un kopā dzīvošana nemaz nenonivelē mūsu īpatnības. Bet mums ir kopējas idejas. Tās ir vienkāršas: veselīgs dzīves veids, pozitīva domāšana, pareiza attieksme pret cilvēkiem un dabu, dzīves mērķa un jēgas apzināšanās. Bet tas nav pats galvenais. Svarīgākais ir nepārtrauktais apmācību process. Ja principi, kurus mēs atbalstām, nav uzspiesti, bet kļūst organiska cilvēka sastāvdaļa, tad viņam ir vieglāk virzīties uz tādiem mērķiem kā laimīga ğimene, veiksmīga karjera un materiālā nodrošinātība.

– Kā var saprast no Jūsu galvenajām nostādnēm, izziņas ceļš sevī ietver arī ticību Radītājam – augstākiem spēkiem, augstākam saprātam, austrumu filozofiju, meditācijas paņēmienus un mūsdienu atveseļošanās metodikas. Tas viss ir sakopots noteiktā zināšanu sistēmā, ar kuru Jūs esat gatavi dalīties. Noformulējiet, lūdzu, Centra uzdevumus.

- Mēs gribam izveidot aktīvi darbojošos Cilvēka pilnveidošanās centru, kurā visi, kas vēlēsies, varēs apgūt cilvēka pilnveidošanās zināšanas praksē. Centrs varētu vienot dažādu sociālo grupu un dažādu vecumu, politiskās un reliğiskās pārliecības, dažādu tautību cilvēkus. Pakāpeniski paplašinoties mācīties gribošo lokam, varētu organizēt speciālus kursus, kas paaugstinātu darbības efektivitāti jebkurā jomā – zinātnē, mākslā, biznesā, sportā u.c. Vēlāk, ja būtu vēlēšanās, šie cilvēki paši varētu kļūt par instruktoriem un palīdzēt apgūt zināšanas citiem.

Paralēli šiem augstajiem uzdevumiem mēs varam risināt arī cilvēka lokālās problēmas. Piemēram, atbrīvot no stresa. Ir zināms, ka pastāvīga garīgi-emocionālā spriedze, nepārtraukta trauksme par sevi un citiem, ilgstoša neapmierinātības sajūta, noved pie personības sagrāves un fiziskām kaitēm. Pilnvērtīga atpūta – tas ir labs paņēmiens, bet kā likt atpūsties prātam, sirdij, aknām? Kā ar enerğiju piesātināt iekšējos orgānus? Šo problēmu var atrisināt, apvienojot dziļas relaksācijas metodes ar meditāciju.

Paies vēl neliels laika sprīdis un sāksies trešā tūkstošgade. Šo laiku sauc gan par kosmisko, gan matriarhālo, gan tehnogēno. Un vienmēr neaizmirst piebilst, ka beidzot tiks atrasta laimīgas dzīves recepte. Galu galā, vai tad tas nav pats galvenais šajā pasaulē? Un nemaz nav dīvaini, ka ir cilvēki, kuri var reāli pietuvināt šo nākotni. Vai Jums neliekas, ka nosaukums – Cilvēka Garīgās Pilnveidošanās Centrs – trešajai gadu tūkstošgadei skan pilnīgi mūsdienīgi?

Citi raksti sadaļā Publikācijas par centru

Arī Jogi Smejas