Publikācijas par centru - Aiz Klusuma Robežas

„Čas”. 09.05.2003.

"Aiz klusuma robežas."

„Es laidos klusumā ar aizvērtām acīm… un pēkšņi skaidri ieraudzīju, kā parādījās mirdzošs aplis sudrabaini gaišzilā krāsā. Tas sāka griezties aizvien ātrāk un ātrāk, līdz izveidojās logs - iluminators… Pēc kāda laika no tā sāka plūst balta gaisma un parādījās vienkāršas kāpnes…”

Šie ir citāti no Ilonas Spaskas-Koršunovas grāmatas „Aiz klusuma robežas”, kura drīz tiks izdota Rīgā. Šī grāmata ir par vēlēšanos izzināt Ceļu, par Garīgo praksi, kura jau sen eksistē, un ne jau kaut kur tālu, aiz jūrām, bet pie mums Latvijā. Tā stāsta, ka šāda prakse diezgan īsā laikā ļauj nodibināt kontaktu ar nākamajiem Augstākā Saprāta līmeņiem, t. i. ar Dievu. Latvijā ir Skolotājs, kurš cilvēkiem sniedz Garīgās Zināšanas. Ilona apraksta savu personīgo pieredzi, savas izjūtas un pārdzīvojumus.

Manā priekšā ir smalka, jauka izskata tumšmataina sieviete. Mūsu reālajā pasaulē pilnībā veiksmīga - brīnišķīga ģimene, sešgadīga meitiņa Karolīna, veiksmīgs bizness.

Bet viņai vienmēr kaut kā pietrūka. Gribējās, lai dvēsele atvērtos un iekļautu sevī visu pasauli. Gribējās atklāt jaunas pasaules, atvērt „logu” uz citu realitāti.

- Izeja uz nākamajiem Saprāta līmeņiem vienmēr ir eksistējusi, - stāsta Ilona. - Tos var saukt dažādi. Dievs, Absolūts, Vecākie. Par to, ka tas iespējams, runāja gan Kristus, gan Buda, gan Muhameds… Par to dvēseles dziļumos droši vien sapņo ikviens.

„Logs”, caur kuru notiek kontakts - tas ir smalks robežslānis starp Viņu un mūsu pasauli. Tas atgādina televizora ekrānu vai iluminatoru, bet tikai apaļu. Caur to jūs varat redzēt izeju uz citu pasauli - tās iemītniekiem, dabu un daudz ko citu.

Eksistē ļoti daudz pasauļu, kuru attīstības līmenis ir ievērojami augstāks par mūsējo. Un katrai pasaulei, pareizāk sakot to iemītniekiem, ir savi pienākumi, savs uzdevums. Tas ir tāpat, kā pie mums pastāv dažādas specialitātes: ārsti, celtnieki, skolotāji…Tā arī Tur… Daudz interesantāk un lietderīgāk ir nokļūt tieši tajā pasaulē, kuras funkcijās ietilpst audzināšana un palīdzība mūsu pasaulei.

Ziemassvētku laiks - pats piemērotākais izejai uz Turieni. Tāpēc arī zīlē pārsvarā Ziemassvētkos un Jaunajā gadā - ekrāns vai „logs” uz citu pasauli šajā laikā ir pats plānākais un tādēļ ir ļoti viegli no Viņiem saņemt ieteikumus.

Ar šīs pasaules aprakstu mēs bieži esam saskārušies gan reliģiozos traktātos, gan fantastikas žanra autoru sacerējumos…

- Pirmais, kas pārsteidz, ir tas, ka To pasauli pilnībā caurstrāvo mīlestība. - turpina Ilona.- Tā pasaule ir it kā izveidota no šīs enerģijas, un tāpēc tur ir tik satriecoši skaisti un labi. Uz Tās dabas fona mūsu daba izskatās kā Sahāra ar kaktusiem un dzeloņiem. Tur visa apkārtne pieskaņojas cilvēkam, atdodot sevi, pateicībā par cilvēka siltumu un mīlestību. Un, pārsteidzoši, ka Tajā pasaulē viss un visi bez izņēmuma - vai tas ir cilvēks, skudra, koks vai upe - zina savu uzdevumu, mērķi un savas dzīves jēgu. Mani tas satrieca - pēc mūsu eksistences pilnīgākās bezjēdzības un bezmērķības nokļūt pasaulē, kurā dzīve rit pēc pavisam citiem likumiem. Pat neticas, ka tā ir mūsu evolūcijas nākotne… Tur cilvēki tikpat kā neēd. Visu, kas nepieciešams organismam, viņi saņem no gaisa, saules un dabas. Tikai mazi bērni dažreiz niekojas ar ogām un riekstiem. Cilvēkiem nav jāgatavo, jāgādā iztika, - pašu nepieciešamāko daba dod tāpat. Viņi visu laiku velta sevis pilnveidošanai, pastāvīgi mācoties. Tieši tāpēc arī viņi tik labi un laimīgi dzīvo. Un viņu iespējas neizmērojami pārsniedz mūsējās.

Izklausās, protams, fantastiski. Bet vienmēr ir eksistējuši fenomeni, spējīgi paveikt ekstraordināras lietas. Vai šajā „logā” var ieskatīties parasts cilvēks bez paranormālām spējām?

- Principā jā, tikai ir zināmas grūtības. Ja viņš nav trenējies un nav gatavs, tad mums vajag ļoti rūpēties par viņa drošību un viņu atbalstīt, bet tas paņem ļoti daudz spēka. Tādēļ ir jābūt konkrētam mērķim, kā dēļ tas tiek darīts. Bet vienkārši parasts cilvēks, pats patstāvīgi - nē. Kāpēc? Jūs zināt, ka cilvēks var izturēt tikai zināmu sāpju un ciešanu daudzumu. Tieši tāpat ir ar „labo”- arī tam ir savas robežas. Tur cilvēks pārdzīvo ĻOTI patīkamas izjūtas. Tādas, par kuru esamību pat nebija nojautis. Tik patīkamas, ka baudījums - tas būtu par maz teikts. Tā ir laime, vai vēl augstāka kategorija - svētlaime.

- Atvaino, Ilona, bet ko sliktu var nodarīt laime?

- No laimes nekas slikts nenotiek, bet šajā stāvoklī organisms strādā daudz pilnvērtīgāk kā parasti. Jo dziļāka laimes sajūta, jo pilnvērtīgāk tas strādā. Un, dabiski, ja cilvēku strauji un dziļi ieved šajā stāvoklī, tad seko ļoti spēcīga visa organisma attīrīšanās, sākot no fizioloģijas, līdz pat psihei un prātam. Bet, lūk, tam cilvēks nav gatavs. No Dzīves viedokļa tas viss cilvēkam nāk par labu, bet ļoti smagā veidā. Tāpēc, ja nesagatavotam cilvēkam ļausiet uzreiz dziļi izjust šo stāvokli, viņš pēc tam nebūs par to pateicīgs.

Kaut ko līdzīgu apraksta daži no tiem, kas ir piedzīvojuši klīnisko nāvi. Tur ir tik brīnišķīgi, bet, kad esi atgriezies - dzīvot negribas, cik šeit viss šķiet pelēks un drūms. Starpība ir tik liela, ka cilvēks nespēj tikt galā ar emocionālajām svārstībām un no visa spēka cenšas nokļūt Tur atpakaļ, uzreiz un uz visiem laikiem. Bet viņš nezina - kā. Atrodoties ķermenī, viņš to nevar, jo ķermenis nav tam gatavs, bet, kā to paveikt bez ķermeņa - nezina.

Bet kā tad ir ar šo dzīvi? Kā ir ar šo mācību stundu? Tā vēl nav galā. Šajā dzīvē jāpaliek kaut kam, kas cilvēkam būtu ļoti dārgs, kam viņš būtu ļoti pieķēries. Caur ko viņu varētu audzināt. Tas ir, viņš turas pie bailēm pazaudēt savas „piesaistes”. Bet, ja iepriekšējās vērtības zaudē savu nozīmi? Ar to viņš var netikt galā. Tāpēc cilvēku aizsargā un viņam tiek dots tikai to izjūtu dziļums, kuru viņš var izturēt. Tas ir aiz lielas mīlestības pret cilvēku.

Un vēl, šajā kontaktēšanās procesā galvenās nav izjūtas - tā ir blakus parādība, bet gan pieredze un zināšanas, kuras cilvēks tur iegūst.

Tā nav izrāde, tā ir liela atbildība. Ja tevī ko iegulda, tātad, arī no tevis ir jānāk atdevei. Bet, ja tās nav, tad kāda jēga ieguldīt? Vai jūs uzņemtos apmācīt kādu, kurš nemaz netaisās to dzīvē pielietot. Nē, protams… Tā ir arī Tur. Tādēļ ir nepieciešams ar sevi strādāt, gatavoties, lai kontaktēšanās iespēja nekļūtu par briesmīgu pārslodzi. Un arī tādēļ, lai būtu šīs kontaktēšanās iespējas cienīgs, kas, principā, ir savstarpēji saistītas lietas. Šī gatavošanās notiek ar garīgās prakses palīdzību.

Bet ar šo kontaktu palīdzību, ar Viņu palīdzību, var padarīt savu dzīvi brīnišķīgu. Daudz ko saprast un labot. Ja jau Viņi uzdod un vada šo „mācību stundu”, tad laikam visprātīgākais arī ir griezties pie Viņiem pēc padoma.

Ja cilvēks ir vīlies, neredz vairs dzīvei jēgu un nolemj no tās šķirties, tad arī nākamajā iemiesojumā viņš nonāk atpakaļ uz šejieni, jo savu uzdevumu šajā pasaulē nav paveicis, bet vienkārši mēģinājis „aizlaisties no stundas”. Tikai nonāk daudz grūtākos apstākļos. Piedzimst, piemēram, par kropli vai reģionā, kur karo, kas, manuprāt, arī ir briesmīgi. Iedomājieties, kas būs, ja pirmklasnieks pametīs mācības, saplēsīs savu dienasgrāmatu un paziņos: ”Negribu mācīties, gribu precēties!” Bēdas - skolnieku kā pienākas sodīs un atstās uz otru gadu.

- Tas nozīmē, ka šajā pasaulē mēs mācāmies pirmajā klasē, bet Tā pasaule, ar kuru jūs varat sazināties, ir jau otrā klase?

- Visdrīzāk, ka ar mūsu izpratni, attieksmi pret Dzīvi un vienam pret otru, ar mūsu egoismu, mēs vairāk atbilstam bērnudārza līmenim. Tā teikt- savdabīgi „kosmiskie mazuļi”. Bet Dzīve - audzinātāja, kuras uzdevums - sagatavot mūs skolai. Un Viņi - Vecākie- to visu kontrolē.

Daudzi maldās, domājot, ka Dzīve - tas ir kaut kas mehānisks un truls. Nē, Dzīve - tas ir gudrs, mīlošs, bet prasīgs skolotājs. Un viņa vēlas, lai cilvēks attīstītos, t.i. garīgi evolucionētu.

- Tad tieši tādēļ Dzīve mūs visus pastāvīgi biksta un pārmāca?

- Ne pastāvīgi, bet tikai lielas nepieciešamības gadījumā, kad cilvēks jau ir pārāk aizkavējies rotaļājoties. Lai viņu apturētu un novirzītu uz pareizā ceļa…

Neko jaunu es neatklāšu, ja teikšu, ka dzīvē nekas „tāpat vien” vai „tīri nejauši” nenotiek. Tas vai cits notikums cilvēkam ir dots kā mācību stunda vai vingrinājums. Dzīve vienmēr pateiks priekšā un norādīs pareizo virzienu. Vienkārši jāprot viņu „dzirdēt”, „redzēt” un „saprast”. Bet, lai to spētu, jāiemācās būt klusam un uzmanīgam. Ar to es domāju iekšēju klusumu un uzmanību.

Atcerēsimies senu sakāmvārdu:„Klusāk brauksi,- tālāk tiksi”. Tajā ir teikts „klusāk”, nevis „lēnāk”. Jo iekšēji klusāks un uzmanīgāks ir autobraucējs pie stūres, jo ar lielāku ātrumu, ievērojot drošību, viņš var traukties. Bet diemžēl iekšēji klusāks un uzmanīgāks pret Dzīvi cilvēks kļūst tikai slimības, ciešanu vai citu nepatikšanu gadījumā.

No Dzīves viedokļa cilvēks bēdās, grūtībās un ciešanās labi mācās un aug. Jo, lūk, ja kādu laiku cilvēks ir it kā laimīgs, viņš faktiski neko nedara, lai mainītos, virzītos uz priekšu. Viņš vienkārši ar patiku tērē savu laiku, savu paša dzīvi.

Dzīve grib tikai vienu - dialogu ar cilvēku, lai šajā dialogā viņa varētu cilvēkam kaut ko iemācīt. Lai viņš ātrāk augtu, kļūtu stiprāks, attīstītos un darītu to, kā dēļ ir piedzimis. Un līdzekļu cilvēka ietekmēšanai ir daudz - lielas bēdas ieskaitot.

- Tad jau sanāk, ka cilvēks dzīves pieredzi parasti gūst tikai, izejot caur ciešanām.

- Diemžēl, izrādās, ka tas ir visefektīvākais līdzeklis. Ja es nekļūdos, tad jau Helēna Rēriha un Blavatska rakstīja, ka cilvēki mūsu pasaulē attīstās pēc piektās programmas. Tā ir, tā saucamā, „Ego” vai egoisma programma, kura ir izveidota tā, ka bailes, cīņa par eksistenci un līdztekus esošās ciešanas šeit vienkārši ir nepieciešamas. Šīs programmas uzdevums - iztīrīt no cilvēka visu egoismu. Un ciešanas šajā procesā ir ļoti efektīvs instruments. Un tam tiek patērēts simtiem, tūkstošiem dzīvju.

Mēs gribam parādīt alternatīvu, kā cilvēks var iziet dzīves skolu, nesadauzot degunu, bet spējot būt laimīgs. Nodarbošanās ar Garīgo praksi ļauj diezgan ātri veikt šo Ceļu, nepatērējot tik daudz laika, tik daudz dzīvju veltīgi. Šo Ceļu cilvēkam tā vai tā nāksies noiet.

Garīgā prakse ir zinātne par Dzīvi, un ne jau par kaut kādu svešu un abstraktu dzīvi, bet par savējo, ne ar ko nesalīdzināmo, vienīgo un neatkārtojamo. Ar prakses palīdzību cilvēks iepazīst un piepilda dzīvi, padarot to apbrīnojami interesantu, piesātinātu un laimīgu.

- Un jūs tik tiešām varat iemācīt cilvēkam just un saprast to, ko no viņa vēlas dzīve?

- Jā, tā ir. Tieši to es arī vēlos pateikt.

Es jūtu, ka man dzīvē ir ļoti veicies. Veicies ar to, ka saskāros ar tik unikālām Zināšanām, nokļuvu „Cilvēka garīgās attīstības centrā”. Tur es satiku savu skolotāju Genādiju, kurš ir aprakstīts grāmatā. Viņš ir gatavs mums sniegt to, ko sniedz laikam vienīgi slēgtos Tibetas klosteros. Bet, lai tur iestātos un būtu cienīgs mācīties, pastāv ilgstošu pārbaudījumu sistēma. Cilvēkam ir jāpierāda, ka viņa dēļ ir vērts tērēt laiku. Dažkārt Zināšanu dēļ cilvēki ir gatavi riskēt ar dzīvību. Piemēram, uz vairākiem gadiem iemūrēties sienā. Laikam arī man ar to ir paveicies, mūsu labad tik stingras prasības netiek izvirzītas.

- Ilona, varbūt dažus vārdus par pašām Zināšanām, kas tās ir par Zināšanām, kā tās praktiski notiek?

- Pati prakse sastāv no daudziem apmācību etapiem. Tuvāk šobrīd pastāstīšu par sākuma etapu - dziļās relaksācijas metodi. Tajā vienlaikus ir gan teorija, gan prakse. Cilvēks iegūst savu personīgo, praksi apstiprinošo, pieredzi.

Dziļās relaksācijas metode sastāv no daudzām sastāvdaļām - speciāli piemeklēta jogas vingrojumu kompleksa, stājas un dzīves enerģētiskās līnijas korekcijas, kura Austrumos saucas kundalini. Kā arī masāžas elementiem, smieklu terapijas, elpošanas vingrinājumiem, diētas, liela daudzuma lekciju materiāla un citām sastāvdaļām. Tas viss ļauj iedarbināt dabas spēku cilvēka organismā. Šis spēks cilvēku attīra un piepilda ar dzīvinošu enerģiju, kas nodrošina reālu iespēju izkļūt no dzīves strupceļa. Tikai nedaudzu dienu laikā ar cilvēkiem notiek ne tikai ārējas, bet arī iekšējas, ļoti spēcīgas pārmaiņas. Viņi sāk saprast, kā būt laimīgiem un kas tādēļ būtu jādara.

- Ja cilvēks pie jums ir atnācis, vai tādējādi rezultāti jau ir garantēti?

- Tā nav nedz pote, nedz tabletes, kur cilvēkam ir pasīva loma. Viņam ir jāgrib ar sevi strādāt. Viņa tiekšanās arī būs panākumu garantija.

Vienīgais pasaulē, ko nevar paveikt, - nodzīvot dzīvi cilvēka vietā. Bet viņam var palīdzēt, iemācīt, kā to nodzīvot iekšēji skaisti un laimīgi.

- Bet kā tajā pasaulē veidojas attiecības starp cilvēkiem? Piemēram, vīrieti un sievieti?

- Ārēji viņu pasaule ir līdzīga mūsējai. Viņiem ir sievietes un vīrieši, viņiem dzimst bērni, kas rodas tieši tāpat, kā mūsējie. Bet ar to arī līdzība beidzas. Viņi viens otru ļoti mīl un, kā likums, uz visu mūžu. Ar seksu viņi nodarbojas tikai, lai ieņemtu bērnu, jo tas ir milzīgs enerģijas patēriņš. Šo enerģijas veidu viņi izmanto savai garīgajai attīstībai, tur cilvēki valda pār instinktiem. Viņi rada pilnīgu būtni, piešķirot tai kosmisku vibrāciju. Līdz ar piedzimšanu bērns sāk nodarboties ar apziņas izmainīšanas praksi. Jo, redz, tāda laika jēdziena, kāds tas ir pie mums, tur nav. Tur laikam piemīt kaut kas līdzīgs garumam, platumam un augstumam. Viņi var laikā pārvietoties uz priekšu un atpakaļ. Viņi nedzīvo laikā, viņiem nav vecuma. Par atskaites punktu kalpo apziņas līmenis. Un tāpēc gadu vietā viņi krāj zināšanas un viedumu. Jo augstāks ir apziņas līmenis, jo nobriedušāks kļūst cilvēks. Tur bērns pats tiecas kļūt labāks un pilnīgāks, nodarbojoties ar apziņas izmainīšanas praksi, vai, pretējā gadījumā, viņš tā arī uz visiem laikiem paliks par bērnu.

Mūsu pasaulē cilvēki par savu evolūciju maksā ar sāpju un ciešanu enerģiju, bet viņu pasaulē tas notiek caur izaugsmi.

Mūsu pasaulīgā izpratne par mīlestību un seksu ir tik primitīva, ka taisni žēl. Man deva iespēju izjust viņu mīlestību. Ar vārdiem to nevar aprakstīt. Manas izjūtas bija bezgalīgi dziļas. Ne ko tamlīdzīgu nekad nebiju jutusi. Un seksam jau nu tas līdzinājās vismazāk.

Pirms pieciem gadiem man piedzima meitiņa. Es viņu ļoti gaidīju un gribēju. Kad man viņu 15 minūtes pēc dzemdībām uzlika uz krūtīm, es biju neprātīgi laimīga. Tā bija bezgalīgi dziļa laimes sajūta.

Lūk, ja pie šīs laimes, mīlestības un eiforijas vēl pievienotu vissmalkākās vīrieša un sievietes būtības daļas saplūšanas sajūtu, kā arī kaut ko neparasti cildenu, un to visu pareizināt simtiem reižu, tad tas apmēram jau līdzinātos manām Tās laimes sajūtām. Man pat likās, ka uz mirkli zaudēju samaņu, jo nespēju izturēt šis sajūtas dziļumu un skaudrumu. Mēs visi kādreiz to sasniegsim.

-Gribētos procesu paātrināt…

-Viss ir iespējams. Nodarbojieties ar garīgo praksi un paši redzēsiet, kas notiks.

Pēc šīs publikācijas izlasīšanas var rasties priekšstats, ka laime satur sevī kaut kādus draudus, ja jau pēc tās var notikt kas slikts. Nē!!! Kāpēc es to visu saku? Cilvēks tiecas turp, kur viņam labāk. Tas ir dabiski. Bet, lai viss būtu harmoniski, sevi tam ir jāsagatavo. Es teikšu tā, - mums tiešām ir ļoti miglains priekšstats par to, kas ir laime… diemžēl šī lieta parasti tiek skatīta tikai attiecībā uz citiem.

Citi raksti sadaļā Publikācijas par centru

Arī Jogi Smejas