|
"Par relaksāciju."
Stresa slodze un pārpūle ir mūsu sabiedrības spraigā dzīves ritma sekas. Par nožēlu, vairumam cilvēku, stress ir kļuvis par dzīves normu. Kad cilvēka ķermenis un prāts ir pārslogoti, viņa darbības efektivitāte ievērojami samazinās.
Dzīves ritms, uzturs, darbs un dažādas izklaides traucē cilvēkam nomierināties un atslābināties. Pat atpūšoties, viņš spriedzei tērē daudz enerģijas, ko nav nepieciešams darīt.
Tādā veidā ievērojama daļa enerģijas tiek tērēta nelietderīgi:
Pirmkārt – pastāvīgai fiziskai spriedzei. Vairāk enerģijas tiek tērēts muskuļu uzturēšanai darba gatavības stāvoklī, nekā tā izpildei. Paskatieties, kā daudzi cilvēki staigā – pleci mazliet pacelti, sasprindzināti, mugura sakumpusi. Pat tad, kad sēž, plecu, roku, kāju, muguras un vēdera muskuļi ir sasprindzināti bez jebkāda iemesla.
Otrkārt – jebkura pārmērīga emocija (gan pozitīva, gan negatīva) novājina organismu. Reizēm, pāris dusmu minūtēs, cilvēks iztērē vairāk enerģijas nekā fiziskā darbā veselas dienas garumā. Un ne vitamīni, ne sabalansētas diētas pilnībā neatrisinās organisma atjaunošanas problēmu.
Treškārt – prāta spriedze. Šajā gadījumā enerģijas zudumu var salīdzināt ar ūdens noplūdi no rezervuāra ar slikti aizvērtu krānu, no kura stundām pil ūdens. Uzbudinātais prāts organismā ir galvenais enerģijas «rijējs».
Prasme taupīt un pareizi izmantot enerģiju, prasme dabiskā ceļā uzlādēt ķermeni ar jaunu enerģiju atpūtas laikā – tas arī ir relaksācijas mākslas apgūšanas mērķis.
Garīgi-emocionālās spriedzes, kuras izsauc pārmērīgi uztraukumi, bažas u. tml., cilvēkam atņem ievērojami vairāk enerģijas, nekā fiziskā spriedze. Tādēļ fiziskā atslābināšanās, neskatoties uz tās svarīgumu, ir tikai maza lietas daļa. Tā kā pati nozīmīgākā organisma darbībā ir prāta darbība, tad atslābināšanās (nomierināšanās) un atpūta, pirmām kārtām, ir nepieciešama prātam.
Turklāt atpūta ir nepieciešama arī iekšējiem orgāniem: sirdij, aknām, plaušām u.c., bet cilvēks nav spējīgs kontrolēt to darbību un nezin, kā tos atslābināt. To var veikt tikai mūsu organisma daba, un tikai tad, kad prāts ir mierīgs. Tam spilgts piemērs ir miegs. Miegā prāts apklust un netraucē dabai atslābināt un piesātināt iekšējos orgānus ar enerģiju. Rodas jautājums – kā to sasniegt nomoda stāvoklī un palīdzēt savai dabai tikt galā ar pieaugošajām dzīves slodzēm?
Prāts pats sevi nevar nomierināt – izmēģiniet ar vienu domu izstumt citu. Jūs vienkārši radīsiet jaunas domas un rezultātā tikai vēl vairāk nogursiet. Attīstīt prāta spēju palikt skaidram un mierīgam, vienmēr izmantot pilnībā tā potenciālu, pat pašā lielākajā steigā ļauj pati vienkāršākā un dabiskākā prāta prakse – meditācija. Meditācijas laikā prāts nomierinās, gremdējas klusuma un miera stāvoklī, organisms saņem dziļu atpūtu un atslābinās. Bet pēc galvenā (garīgās un intelektuālās nomierināšanās) uzreiz seko viss pārējais – nomierinās psihoemocionālā darbība, nervu sistēma un ķermenis (fizioloģija), un šis ir pilnībā apzināts stāvoklis.
Atbrīvoto enerģiju daba nekavējoties virza uz pašām vājākajām organisma vietām, attīra, atveseļo un spēcina tās. Lai ātrāk no organisma izvadītu uzkrājušos sārņus un toksīnus, jāizpilda speciāli fiziskie un elpošanas vingrojumi. Tie ir vingrojumu kompleksi ar obligātu un noteiktu izpildes secību.
Kad prāts nomierinās, ir dabīgi, ka pieaug tā radošā darbība un spējas. Pats dziļākais prāta nomierināšanās un norimšanas līmenis – tas ir bezgalīgs tīras enerģijas, jaunrades un saprāta avots, tas pats, kas ir pašas dabas bezgalīgās jaunrades avots. Tas nozīmē, ka šādi cilvēks savā dzīvē var ienest neierobežotu jaunradi un dabas enerģiju.
Meditācija un relaksācija nav pašmērķis – gluži otrādi, tas ir tikai cilvēka sagatavošanas līdzeklis tālākai darbībai, lai dzīvotu un radītu pilnīgāk, lai būtu laimīgs un dalītos tajā ar citiem, lai būtu vairāk labuma cilvēkiem un sev pašam.
«Cilvēka Garīgās Pilnveidošanas Centrā» uz garīgās prakses bāzes ir izstrādāta «Dziļās relaksācijas metode», kas virzīta uz visa organisma un īpaši nervu sistēmas attīrīšanu, nostiprināšanu nu atveseļošanu.
|
KLUSUMA PRAKSE
