|
"Par meditāciju un lūgšanu."
Droši vien daudzi no Jums ir ievērojuši, ka, ja viss veicas labi, tad dvēselē ir miers. Tieši šī iekšējā dvēseles harmonija cilvēka dzīvē ir primārā. Tiecoties pēc tās, mēs arī veidojam savu rīcību. Tikai grūtības slēpjas tajā, kā saglabāt šo dvēseles stāvokli. Kāpēc gan mēs nevarētu atrasties tajā vienmēr? Bet varbūt šo problēmu var risināt no citas puses – vispirms radīt harmoniju sevī, bet pēc tam krāt ap sevi to ārējo, kas mums ir vajadzīgs. Rīgā ar šiem un citiem garīgās prakses jautājumiem nodarbojas Cilvēka garīgās pilnveidošanas centrs.
Iekšējo harmoniju var sasniegt tad, ja cilvēks prot dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Bet to diemžēl nemāca ne skolā, ne ğimenē. Tādas izglītības trūkums arī ir visu dzīves problēmu cēlonis.
Iekšējo harmoniju var iegūt ar Garīgo Praksi. Tikai ir arī jāapzinās, ka pastāv iekšējais dzīves ceļš – evolucionārā attīstība, vērtību pārvērtēšana, dzīves uztveres pārveidošana. Katrs cilvēks tā vai citādi vienalga iziet šo ceļu, tikai dažādos veidos – pastāvīgās bailēs, šaubās, ciešanās vai, jūtoties laimīgs.
Nepareizi ir domāt, ka Garīgā Prakse ir vai nu lūgšana vai meditācija. Ja “lūgšana” mums ir pierasts termins, tad “meditācija” ir kaut kas jauns, pat moderns. Bieža, dažreiz pat spekulatīva šī termina izmantošana situācijās, kurām nav nekā kopēja ar meditāciju, noved cilvēkus pie nepareizas izpratnes un dezorientācijas. Sieviešu žurnāli bieži atļaujas dot pamācības, pie kādām problēmām izpildīt "elpošanas vingrinājumus" un "pameditēt". Bet, kas tie par "vingrinājumiem" un "meditāciju", dziļāk netiek paskaidrots, it īpaši, ja pat ar sīku rakstisku paskaidrojumu, kā tos izpildīt, nav pietiekami. Tas ir jāmāca speciālistam praktiķim (nevis teorētiķim) tiešā saskarē. Tas pats attiecas arī uz lūgšanu.
Lūgšana un meditācija ir savstarpēji saistīti jēdzieni. Tās ir Garīgās Prakses neatņemamas sastāvdaļas. Lūgšana – tas ir veids, kā jūtīgi un smalki kontaktēties ar Dzīvi, ar Dievu. Bet meditācija ļauj arvien smalkāk un niansētāk attīstīt šo jūtīgo uztveri, cilvēkam pašam iekšēji mainoties un pilnveidojoties. Lūgšana māca VĒRSTIES pie augstāk attīstītajiem cilvēka saprāta līmeņiem (tos sauc dažādi: Absolūts, Kosmiskais saprāts, Dievs u.c.) Bet meditācija sagatavo, lai mēs būtu spējīgi SADZIRDĒT to, ko mums vēlas pateikt dzīve. Kristus teica, ka lūgšana ir vēršanās sirdī, dvēselē, tas ir patiess iekšējais stāvoklis. Meditācija ir viena no sastāvdaļām, kas sagatavo lūgšanai. Lūgšana ir filigrāns darbs, un parasts cilvēks ar nesagatavotu organismu, kas nav dziļi harmonisks ar dabu, to nemaz nespēj veikt.
Ir ļoti daudz meditācijas veidu un tehniku. Bet pārsvarā tās ir šauri specializētas, kas noslīpē vienu no cilvēka apziņas šķautnēm un bieži vien ir mērķētas uz kādu noteiktu, teiksim, profesionālu rezultātu. Piemēram, Filipīnu hīleru nodarbībās arī ir meditācija – kā prakse, kas viņus sagatavo iekļūšanai pacienta ķermenī. Bet tā neaptver visu dzīvi pilnībā, tai ir tikai šauri profesionāla nozīme.
Lielākā daļa no šīm meditācijām ir tehnikas, kas pakāpeniski cilvēku virza uz galveno – apziņas pilnveidošanas praksi. Tas ir tāpēc, ka reti kur uzreiz var piekļūt šai praksei, un cilvēks ir spiests virzīties pa ķēdīti no viena skolotāja pie otra un apgūt arvien jaunas un jaunas tehnikas.
Bieži meditāciju jauc ar dažādām relaksācijas, vizualizācijas vai koncentrācijas tehnikām. Tās skar pilnīgi citus, atšķirīgus stāvokļus, un katram no tiem ir savs uzdevums iekšējā pilnveidošanā. Ja cilvēks vēlas, lai šie praktiskie elementi darbotos pilnā mērā un dotu rezultātus, tad nepieciešams strādāt pēc visaptverošas programmas. Tajā noteikti jābūt fiziskiem un elpošanas vingrinājumiem, praktiskiem elementiem, kas attīra un nostiprina emocionālo un psihisko darbību u.c. Apmācība un praktiskā materiāla apgūšana NOTIEK TIKAI KOPĀ AR SKOLOTĀJU. Pašdarbība nav pieļaujama.
Pati meditācija ir praktiska prāta nodarbība, dabiska, bez jebkādas piepūles un speciālām pozām, kas sniedz visam organismam ļoti dziļu atpūtu, palīdz atjaunoties. Tās laikā prāts un apziņa nonāk dziļa miera un klusuma stāvoklī. Šis stāvoklis ir pilnīgi apzināts. Dabiski sāk darboties organisma iekšējā daba, palielinot rezerves un vispārējo dzīvības potenciālu. Daba meditācijas procesā izlabo visu negatīvo, kas ir organismā, piepilda to ar dzīvības enerğiju.
Meditācija nekad neaprobežojas pati ar sevi, tā nav pašmērķis, bet sagatavošanas posms tālākai darbībai.
Bieži uzdod jautājumu: ”Bet kā uzzināt pašas Garīgās Prakses un tās nesēju – skolotāju patiesumu?” Pārbaude vienlaicīgi ir ļoti vienkārša un grūta. Labākais rādītājs vienmēr ir darbi un rīcība. Skaistas, gudras frāzes, fokusi vai mağija – tie nav tie pierādījumi, uz kuriem vajadzētu balstīties. Tad jau Skolotāju vajadzētu meklēt cirkā starp iluzionistiem vai starp zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Īstais brīnums – iemācīt cilvēku dzīvot laimīgi.
|
KLUSUMA PRAKSE
