Centra raksti - WWW.HUMAN.LV - Filipīniešu hīlerisma brīnums – blefs vai realitāte?
Latviski По русски English
Par centru
KLUSUMA JOGA
Apmācība
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »

.
"Filipīniešu hīlerisma brīnums – blefs vai realitāte?"

Pēdējā laikā gandrīz visi būs dzirdējuši par filipīniešu dziednieku jeb hīleru veiktajiem brīnumiem. Par operācijām, kuras viņi veic bez ķirurģisko instrumentu palīdzības, ar rokām iekļūstot pacienta ķermenī caur ādu. Šis fenomens tik ļoti pārsteidz cilvēkus, ka vienaldzīgos neatradīsiet. Sastopams plašs attieksmes spektrs – sākot no pielūgsmes līdz pat fenomena noliegšanai un apvainojumiem šarlatānismā.

Kaut arī šim fenomenam veltīti neskaitāmi pētījumi, neviens no tiem nedod tā loģisku skaidrojumu. Neskaitāmie apraksti un liecinieku vēstījumi par to neizkliedē neskaidrību daudzos jautājumos. Vai operācijas tiešām notiek vai arī tas ir tikai acu māns? Ja tā ir patiesība, tad kā viss reāli notiek? Un, ja tas ir reāli, vai tas nes īstu izdziedināšanu? U. tml.

Mēģināsim rast skaidrību šajos un citos jautājumos kopā ar Rīgas Cilvēka Garīgās Pilnveidošanās Centru, kura pārstāvji ne vien kontaktējušies ar hīleriem un redzējuši, kā viņi strādā Filipīnās, bet arī cieši sadarbojušies ar viņiem šeit Latvijā.

Pēc mūsu vizītes Filipīnās uz Rīgu atbrauca viena no vadošajām filipīniešu hīlerēm – Nida Talona. Viņas mērķis bija vairāk uzzināt par apziņas attīstīšanas garīgo praksi un iesākumam apmeklēt Dziļās Relaksācijas Metodes kursu. Daudzi šī raksta fakti smelti mūsu kopējā darba pieredzē. Bet, pirms sākam runāt par viņas dziednieces darbu, gribētos teikt dažus vārdus par filipīniešu hīlerismu kā tādu.

Parasti, runājot par filipīniešu hīlerismu, vērā tiek ņemts tikai viens dziedniecības veids – psihoķirurģija, kuras laikā dziednieks ar rokām iekļūst pacienta ķermenī, neizmantojot ķirurģiskos instrumentus (skalpeļus u. tml.). Šī ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp hīleru un medicīniskajām operācijām, kuras mums ir tik pierastas. Lai iekļūtu pacienta ķermenī, nav nepieciešams veikt iegriezumu ādā un muskuļaudos. Un, lai arī nekas netiek griezts, asinis tomēr parādās. Parasti pacienti nesajūt neko citu kā vien roku pieskārienus. Bet mēdz gadīties, ka cilvēks jūt siltumu, durstošas sajūtas, retos gadījumos arī sāpes. Veicot operācijas, hīleri nelieto anestēziju un gandrīz nekad nesterilizē rokas. Pacients ir pie pilnas apziņas, ar viņu iespējams normāli kontaktēties, saņemt atbildes uz jautājumiem, dot padomus vai norādījumus. Parasti operācija neatstāj nekādas pēdas. Retos gadījumos vēl dažas dienas operētajā vietā uz ādas novērojams viegls apsārtums vai neliela gaiša rētiņa – tāda, kādas paliek pēc sen sadzijuša iegriezuma.

Vēl kāda apbrīnojama parādība, kas notiek operācijas laikā – no pacienta ķermeņa var tikt izvilkti dažādi cilvēka ķermenim nepiederoši priekšmeti, piemēram, pat jaunākais no Filipīniešu hīleriem Mandijs (toreiz 29 gadus vecs) izvilka no cilvēka ķermeņa 20-30 cm garus rupjas, spalvainas dzijas dzīparus 2-3 mm diametrā, netīri melnā krāsā. Ir bijuši gadījumi, kad tikusi izvilkta vairāk kā metru gara drāts. Operācijās, kas tika veiktas Rīgā, Nida ņēma ārā tumšus asins sabiezējumus un nelielus akmentiņus viendabīgi pelēkā krāsā. Viņa stāstīja par tādiem neparastiem gadījumiem, kad tikuši izvilkti ne vien dzijas gali, akmeņi un citi nedzīvi priekšmeti, bet arī mazas, dzīvas zivtiņas vai vardes (tās netiek izsviestas, bet gan sadedzinātas). Hīleri paši iepriekš nezina, ko viņi izvilks no cilvēka ķermeņa un vai izvilks vispār.

Rīgā operācijas laikā notika tāds gadījums. Latvijas dziednieku asociācijas pārstāvju klātbūtnē Nida no pacientes ķermeņa izņēma caurspīdīga polietilēna gabaliņus, bet mūsu vietējie dziednieki paziņoja, ka sievietei kaut kad ir bijusi medicīniska operācija un, ka atrastais polietilēns ir tās laika aizmirsts ķirurģiskais cimds. Un tieši to Nida ir izvilkusi, kaut arī patiesībā sievietei medicīniskas operācijas nekad nav tikušas veiktas.

Kas gan patiesībā notiek hīleru operāciju laikā?

Operācijas laikā caur hīlera ķermeni iet tādi enerģijas veidi, par kuriem, ne viņiem pašiem, ne zinātnei nav nekāda priekšstata. Šie enerģijas veidi materializējas dažādos priekšmetos. Arī par šo parādību zinātne nespēj neko pateikt. Izņemdams no pacienta ķermeņa dažādus priekšmetus, hīleris pacientam rāda, ka viņš tiek attīrīts no kaut kā ļoti slikta, lai apziņa fiksētu, ka slimība vai kaut kas cits, kas pacientam ir traucējis, ir viņu pametis.

Pašiem hīleriem nav nekāda priekšstata, par to kas notiek, tāpēc hīlerismā ir daudz mistikas un rituālu. Hīleri bieži piemin garus – slimības garu, kurš ir cilvēkā. Un tieši tas ir tas, ko hīleris likvidē, no cilvēka ķermeņa izņemot dažādus priekšmetus. Hīleri apgalvo, ka tieši šajos priekšmetos ir slimības gars, un, ja kāds vēlas savu slimību dabūt atpakaļ, tad viņš var šos priekšmetus paturēt. Bet parasti neviens to nevēlas. Izņemtie priekšmeti ir tikuši pētīti laboratorijas apstākļos. Pētījumi apstiprina, ka tie ir neorganiskas izcelsmes un nav piederīgi cilvēka ķermenim.

Hīleru operācijas pašos pamatos atšķiras no parastajam operācijām. Slimie orgāni vai audi netiek izgriezti, bet tiek dziedināti, pievadot tiem spēcīgu dzīvības enerģijas plūsmu. Hīleri ir tikai enerģijas vadītāji, caur kuriem slimajam orgānam tie nogādāts liels daudzums dzīvības spēka (enerģijas). Šis dzīvības spēks ir tas, kas izdziedina cilvēku. Pēc operācijas var būt nepieciešams laiks, lai organisms adaptētos, pierastu pie daudz lielāka dzīvības spēka daudzuma. Šādā situācijā var sākties pastiprināta organisma attīrīšanās, tāpēc pāris nākamo dienu laikā slimība var pat saasināties. Var rasties vājuma vai kādas citas ne visai patīkamas sajūtas. Hīleri iesaka šajā laikā izvairīties no pastiprinātas fiziskas slodzes un lielām ūdens procedūrām vēl divas dienas pēc operācijas. Bet tas, vai no organisma tiek kaut kas izņemts vai nē, nav operācijas kvalitātes rādītājs.

Hīleri ir dziļi ticīgi, reliģiozi cilvēki (katoļi). Visi viņi saka, ka viņi ir tikai enerģijas vadītāji, paši viņi neko nedara. Viņi tikai ieiet noteiktā stāvoklī – absolūtas ticības stāvoklī. Tādas ticības, ka Dievs caur viņiem izdziedina cilvēkus un ka viss notiek pareizi. Šajā stāvoklī hīlera galvā nav nekādu domu, nekādu šaubu.

Garīgajā praksē eksistē tāds jēdziens, kā „Seičas stāvoklis”. Absolūtās ticības stāvoklis atbilst vienai no „Seičas” šķautnēm. „Seičas” stāvoklī cilvēks atrodas dziļā harmonijā ar pasauli un caur sevi spēj izlaist daudz dzīvības spēka (enerģijas). Atrodoties šajā stāvoklī nav ne domu, ne laika. Cilvēks mācās arvien dziļāk dzirdēt un redzēt dzīvi, saprast ko tā grib. „Seičas” stāvokli apgūst tikai nopietnas garīgās prakses apmācības laikā un tam ir nepieciešama visa organisma nopietna sagatavošana. Kontaktēšanās ar augstāko saprātu (Dievu), ka arī operāciju veikšana (tāpat kā vispār jebkuri brīnumi), ir iespējama tikai atrodoties stāvoklī, kas ir ļoti tuvs „Seičas” stāvoklim. Šis stāvoklis ir vitāli nepieciešamas katra cilvēka attīstībai un stabila laimes stāvokļa sasniegšanai. Ikviens cilvēks savas dzīves laikā ne reizi vien ir izjutis „Seičas” stāvokli, bet virspusēji, ne visai dziļā formā. Tā vai citādi dzīve virza cilvēku tuvāk šim stāvoklim. Bet diemžēl pārsvarā cilvēks kļūst iekšēji klusāks un vērīgāks pret dzīvi tikai tad, kad piedzīvo ciešanas, slimības, nelaimes vai citas nepatikšanas. Ja cilvēks regulāri neizjūt šo stāvokli, viņa dzīve šajā pasaulē kļūst smagāka. Paši hīleri neko nezina par „Seičas stāvokli” un, protams, tādu jēdzienu vispār nelieto.

Operācijas laikā viņi ļoti dziļi ieiet absolūtās ticības stāvoklī, bet pēc operācijas atceras tikai seansa sākumu un beigas. Bet pašu operāciju, to, ko viņi dara tās laikā, gandrīz nemaz neatceras. Nida ar lielu interesi skatījās pašas veikto operāciju videoierakstu. Tas ir saistīts ar to, ka hīleru organisms (it īpaši prāts, psihe) nav gatavi pilnvērtīgai darbībai tādā stāvoklī, kad caur viņiem iet daudz augstākas kvalitātes smalkās enerģijas. Tomēr tas nenozīmē, ka operācijas ir neefektīvas vai ka iespējamas kļūdas operācijas norisē. Kad strādā daba, tad viss norit pareizi. Vienīgi ne vienmēr hīleris spēj vadīt pietiekamu daudzumu enerģijas – tā ir nepieciešama ne tikai cilvēka dziedināšanai, bet arī cilvēka apziņas mainīšanai (īstā slimības cēloņa likvidēšanai).

Starp citu, Nidas pirksti cilvēka miesā it kā neiegāja, drīzāk rādās, ka viņa tos stipri iespieda pacienta miesā un parādījās asinis. Bet hīlera Perlito pirksti tiešām līdz pat plaukstas pamatnei iegrima cilvēka ķermenī. Bet hīleris Orbito darīja pavisam neticamas lietas. Viņš, piemēram, izņēma deguna skriemeli, nolika to līdzās uz galda, iztīrīja deguna dobumu un tad ielika skriemeli atpakaļ. Un operācija neatstāja pilnīgi nekādas pēdas, it kā tā vispār nebūtu notikusi.

Vēl nepieciešams izskaidrot, ka iekļūšana cilvēka ķermenī nav līdzīga parastai medicīniskai operācijai – psihoķirurģijas laikā ķermenī nav atklātas brūces, caur kuru, piemēram, būtu redzami cilvēka iekšējie orgāni. Pirkstu iegrimšanu ķermenī drīzāk var salīdzināt ar pirkstu iegrimšanu mīkla vai sviestā – miesa visu laiku blīvi pieguļ pirkstiem.

Ne vienmēr hīleri iedarbojas tieši uz slimo vietu. Kādam Nidas pacientam galvā bija audzējs, bet viņa iedarbojās uz vēderu nabas rajonā. Tā ir vieta, kur atrodas saules pinums, viens no trim galvenajiem cilvēka enerģētiskajiem centriem, kas atbild par cilvēka fizioloģiju. Bieži vien enerģētisko centru apzīmēšanai lieto terminu „čakra”. Nida šajās čakrās ievada lielu daudzumu dzīvības spēka, tādējādi dodot iespēju organismam tikt galā ar slimību. Lai gan reiz bija gadījums, kad līdzīgas problēmas situācijā kakla rajonā Nida veica operāciju tieši problemātiskajā zonā.

Atšķirībā no vairuma hīleru Nida Talona lieto ne tikai psihoķirurģiju. Viņas darba arsenālā ietilpst arī daudzi citi dziednieciskie paņēmieni. Piemēram, adatu terapija, kas iedarbības ziņā skaitās otra iedarbīgākā pēc psihoķirurģijas. Bet Nidas adatu terapija atšķiras no klasiskās, kur adatas tiek liktas noteiktos punktos uz noteiktu laiku. Adatu terapijas laikā Nida veic vieglu visa ķermeņa durstīšanu ar šļirces adatu. Viņa bieži pielieto arī magnētisko hīlerismu. Tam ir attālināta līdzība ar reiki. Lai sabalansētu cilvēka enerģētisko stāvokli, Nida uzliek rokas. Reizēm viņa pielieto arī manuālo terapiju. Bet sāpju noņemšanai Nida reizēm lieto spiritiskās injekcijas. Ārēji tas izskatās tā – hīleris paņem iedomātu šprici, kuru it kā iešpricē. Bet patiesībā, protams, nekādas šļirces nav, tomēr iedarbība uz pacienta apziņu notiek, un pacients vairs nejūt sāpes. Paralēli šai iedarbībai tiek lasītas speciālas lūgšanas, kaut arī no malas tas nav pamanāms.. Piemēram, psihoķirurģiskās operācijas veikšanai hīlerim ir lūgšana ķermeņa atvēršanai un aizvēršanai. Tās visas ir tikai metodes, ar kuru palīdzību var vēl dziļāk ieiet noteiktā „Seičas” stāvokļa šķautnē, kas nepieciešama, lai spētu vadīt augstas kvalitātes dzīvības enerģiju lielos daudzumos.

Turklāt Nida pielieto pulsa diagnostiku un acs ābola varavīksnenes izpēti, tādējādi nosakot cilvēka vispārējo stāvokli, tajā skaitā arī nervu sistēmas stāvokli. Filipīnās viņa izmanto arī mediumdiagnostiku – kad viņā it kā iemiesojas un caur viņu runā cits gars, kurš pasaka, kā palīdzēt pacientam. Tas skaitās viens no augstākajiem hīlerisma līmeņiem un tādu hīleru, kas to spēj, ir vēl mazāk kā psihoķirurgu un ticības dziednieku, kā viņi paši sevi nosaukuši.

Nida Talona ir hīlere – meistars (vecākā). Reizi gadā viņai ir jāpierāda atbilstība šim nosaukumam . Viņai ir jāuzaicina 10 pacienti, kuri visi jāizdziedina. Dažas reizes viņa ir saņēmusi gada labākā filipīniešu hīlera titulu. Tiek vērtēti rezultāti – kuram hīlerim izdziedināšanas procents ir augstāks, tas arī ir labāks. Ne jau tas, kurš spēj dziļāk iekļūt cilvēka ķermenī vai tas, kurš vairāk izvilks kādas lietas no pacienta.

Nidas dziedniecības arsenālā ir kāds ļoti svarīgs elements, kuru gandrīz neviens, izņemot viņu, nepielieto. Viņa cenšas apspriesties ar katru pacientu, izskaidrot, ka cilvēka problēmas sakne neslēpjas slimajā orgānā, bet viņa nepareizajā attieksmē pret Dzīvi. Viņas sarunu galvenā tēma – par nepieciešamību iemācīties izturēties pret sevi ar mīlestību, mīlēt savu ķermeni, dvēseli, Dzīvi. Bieži vien sarunas aizņem daudz vairāk laika nekā pati operācija. Operācija ilgst 3-10 minūtes, bet saruna – pus stundu un pat ilgāk.

Ļoti svarīgs moments pirmsoperācijas sarunā ar pacientu, kā arī sarunā tās laikā ir uzticības pilnu attiecību veidošana, kā arī dot pacientam izpratni par notiekošā vērtīgumu. Tiek runāts par to, ka notiek dziedināšanas process, ka pacients ir drošībā un viņam jābūt pateicīgam dzīvei par to, ka tā viņam devusi iespēju nokļūt pie šī dziednieka. Par to, ka tagad viņam ir iespēja kļūt veselam un laimīgam. Šāda saruna nepieciešama tādēļ, lai cilvēki novērtētu to, kas ar viņiem notiek ne tikai seansa laikā, bet arī dzīvē vispār.

Reiz Rīgā notika tāds gadījums. Kādai sievietei viena pēc otras tika veiktas divas kakla operācijas. Tām beidzoties viņa piecēlās un gribēja doties prom. Pēc viņas sejas izteiksmes bija redzams, ka viņai nebija nekādu īpašu iespaidu vai sajūtu. Un pēc viņas vienaldzības pret notiekošo bija skaidrs, ka viņa nav sapratusi un novērtējusi to, kas ar viņu notiek. Viņu lūdza palikt, paskatīties, kā tiek veikta operācija nākamajam pacientam. Tas, ka šī sieviete ieraudzīja operācijas brīnumu no malas, atstāja uz viņu daudz spēcīgāku iespaidu nekā viņas personīgās operācijas, kuras viņa nevarēja redzēt.

Strādājot Filipīnās, Nida var pieņemt ap 100 pacientiem dienā. Pieņemšana notiek tā – viņa diagnosticē tos pacientus, kuriem nav nepieciešama operācija un sūta tos pie saviem skolniekiem, bet operācijas veic pati. Viņas skolnieki veic daudz vienkāršākas dziednieciskās darbības – magnētisko hīlerismu u. c.

Bieži vien tiek kļūdaini uzskatīts, ka Filipīnas ir īpaša vieta un ka tikai tur var efektīvi nodarboties ar dziedniecību un kļūt par hīleri. Tas tā nav – dziedniecības efektivitāte ļoti mazā mērā ir atkarīga no vietas, bet galvenokārt – no cilvēciskās atmosfēras. Nidas dziedniecības efektivitāte atrodoties Dzimtenē ir daudzkārt augstāka nekā šeit Latvijā. Tas ir tāpēc, ka tur viņai ir ļoti spēcīgs atbalsts. Dziednieciskajos seansos vienmēr ir klāt viņas skolnieki un sekotāji. Dziedniecības seansi tur bieži vien iegūst svētku formu, un telpā, kur strādā hīleris tiek dziedātas reliģiskās dziesmas. Kad liels daudzums cilvēku (hīleris, viņa skolnieki, slimnieki un viņu radinieki) domā par vienu un to pašu: viņiem ir viena kopēja vēlēšanās – palīdzēt slimajam cilvēkam, tad caur viņiem var iziet daudz lielāks enerģijas daudzums, kas nepieciešams pacienta izdziedināšanai. Atcerēsimies fiziku. Jo vairāk paralēlo vadītāju, jo tie tīrāki, jo lielāku enerģijas daudzumu caur tiem var izlaist.

Un vēl. Atšķirībā no Latvijas Filipīnās hīlerisms ir nesaraujami saistīts ar vietējām tradīcijām, tāpēc tur pacienta pretestība (neuzticēšanās un bailes) sastopama retāk. Hīleri saka, ka dziedniecības panākumi atkarīgi ne tikai no hīlera, bet arī no pacienta, no viņa ticības izveseļošanās iespējai, ticības hīlerim, bet galvenais – ticības Dievam. Ja cilvēks vēlas visu pārbaudīt, tātad viņš neuzticas, šaubās. Bet tas nozīmē, ka viņš nespēs pilnībā caur sevi izlaist to dzīvības spēku, kas tiek nodots caur hīleri. Tāpēc dziedināšana būs mazāk efektīva. Šaubas un bailes traucē atrasties harmoniskā stāvoklī, bet tas ir nepieciešams, lai kvalitatīvi uzņemtu dabas dziedinošo enerģiju.

Būtībā hīleri pozitīvi attiecas pret vēlmi uzzināt par viņu unikālo dziedniecības metodi, bet viņi ir pret tukšu, nelietderīgu ziņkārību un dziedniecisko seansu pārvēršanu par izrādi, šovu. Piemēram, Nida vienā no viņas Rīgas semināriem lūdza Dievam atļaut veikt operāciju publiski.

Bet kādēļ gan tik daudz tiek runāts par filipīniešu hīleru šarlatānismu? Šarlatānisma problēma tik tiešām pastāv. Diemžēl ir zināmi pietiekami daudz gadījumu, kad negodīgi dziednieki uzdodas par psihoķirurģiju praktizējošiem hīleriem. Dzenoties pēc naudas, viņi veikli krāpj cilvēkus, nopietnu sagatavotību un ilggadēju pilnveidošanās darbu aizstājot ar acu apmānu, izmantojot dzīvnieku asinis, gaļu un pielietojot citas viltības. Iespējams pat, ka šarlatānu ir vairāk nekā reāli praktizējošu hīleru. Tāpēc pat vietējo iedzīvotāju vidū ir tādi, kas hīleriem neuzticas. Pilnīgas uzticēšanās nav arī starp pašiem hīleriem .

Bet, atrodoties līdzās hīlerim no 7 rītā līdz 12 naktī, kā tas notika Rīgā, rodas iespaids, ka nodarboties ar šarlatānismu ir grūtāk, nekā taisīt īstās operācijas. Nida stāstīja, ka ir tikai apmēram 20 īsti hīleri, kaut arī precīzs to skaits nevienam nav zināms. Ir cilvēki, kas spēj taisīt operācijas, bet nenodarbojas ar dziedniecību, jo tad tam vajadzētu veltīt visu savu dzīvi, bet ne visi tam gatavi.

Psihoķirurgija pastāv ne tikai Filipīnās. Bet pozitīvi ir tas, ka tur pastāv hīleru audzināšanas tradīcijas, kultūra. Cilvēkam kļūt par hīleri ir vieglāk, ja viņš ikdienā redz, kā tiek veiktas operācijas, ja viņš to redz diendienā vairākus gadus no vietas. Tad viņa apziņā tiek nojaukta barjera, ka tas nav iespējams, ka viņš to nespēs. Viņš pastāvīgi redz līdzās pavisam parastus cilvēkus, kas spēj veikt šīs operācijas. Tātad arī viņš spēs, ja, protams, to ļoti velēsies.

Sagatavošanas procesā liela uzmanība tiek veltīta vizualizācijai. Daudz laika tiek veltīts tam, lai iztēlotos, kā viņi iekļūst operējamā cilvēka ķermenī, lai izjustu, izdzīvotu šo procesu. Viņiem ir arī sava koncentrēšanās tehnika, ko viņi sauc par meditāciju, taču tā atšķiras no meditācijas, kāda tā ir garīgajā praksē. Hīleri veic arī speciālu sava organisma sagatavošanu, attīrīšanu. Nida, piemēram, stāstīja, ka nodzīvojusi 8 mēnešus kalnos, alā. Un tikai 1 reizi mēnesī viņai tika nests ēdiens.

Bieži vien tiek jautāts, kā veidojusies saikne starp Rīgas Cilvēka garīgās pilnveidošanās centru un filipīniešu hīleriem. Centrs vērsās pie hīleriem un piedāvāja abpusēju sadarbību. Viens no Centra pamatuzdevumiem – cilvēka garīgās pilnveidošanās praksi popularizēt pasaulē. Tas tiek realizēts, veicot garīgās prakses apmācības nodarbības. Hīleriem tika piedāvāta iespēja apgūt garīgo praksi, lai viņi varētu efektīvāk dziedināt un risināt filipīniešu sabiedrības aktuālās problēmas.

Ar garīgās prakses palīdzību iespējams daudz ātrāk sagatavot ķermeni un visu organismu kopumā spējai izlaist caur sevi lielu enerģijas daudzumu. Prakses apgūšana ļauj daudz ilgāk atrasties „Seičas” stāvoklī, daudz vairāk un efektīvāk strādāt, tik ļoti nenogurt un ātri atjaunoties. Sagatavot intelektu, prātu un psihi tā, lai varētu šajā stāvoklī atrasties apzināti, sekot līdz notiekošajam (to viņi nespēj) un caur to sasniegt arvien augstākus rezultātus. Līdz jaunos hīlerus varētu apmācīt daudz ātrāk, nezaudējot tam 10-12 gadus. Nopietnas garīgās prakses apmācības laikā, kas ilgst apmēram pus gadu, ir iespējams apmācīt, kā ieiet dziļā „Seičas” stāvoklī. Organisma sagatavošana un māka atrasties dziļā „Seičas” stāvoklī ir hīlerisma, tāpat kā jebkuru citu „brīnumu” veikšanas pamats.

Eksistē arī tāda problēma kā hīlera atkarība no savas profesijas. Viņi nespēj dzīvot bez dziedniecības, jo organismam ir nepieciešams noteiktu laiku atrasties „Seičas” stāvoklī. Šajā stāvoklī viņi ir dziedniecības seansu laikā. Pirms brauciena uz Latviju Nida ļoti satraucās: ”Vai nenotiks tā, ka aizbraukšu, bet nesaņemšu atļauju dziedināt? Tad es sākšu slimot.” Nodarbojoties ar garīgo praksi, viņi nebūtu tik ļoti piesaistīti dziedniecībai – viņi varētu paši izvēlēties – nodarboties ar dziedniecību, vai kaut ko citu. Tad viņi nebūtu savas profesijas vergi, jo veselības uzturēšanai nepieciešamos spēkus gūtu no garīgās prakses.

Hīleri un dziednieki, kas nenodarbojas ar garīgo praksi, neskatoties uz spēju darīt „brīnumus”, attīstās tieši tāpat, kā visi pārējie cilvēki šajā pasaulē – atbilstoši 5. programmas noteikumiem (piektā programma ir „ego” programma – cilvēka attīstības evolūcijas posms, kura uzdevumos ietilpst iznīdēt cilvēkā visu egoismu). Viņi sastopas ar tādām pašām grūtībām, ierobežojumiem, slimībām un ciešanām kā jebkurš parasts cilvēks. Viņi tieši tāpat sapņo par laimi un veiksmi visās dzīves jomās un tieši tāpat ne vienmēr zina, kā to sasniegt. Arī Nidai ir bijušas problēmas ģimenes dzīvē, personiskajās attiecībās un citās sfērās. Tādēļ Centra piedāvātā iespēja viņu ļoti ieinteresēja ne tikai no profesionālā viedokļa.

Tomēr atgriezīsimies pie hīlerisma. Operācijas laikā caur dziednieku plūst ļoti smalki enerģijas veidi, kuri pirmām kārtām vērsti uz to, lai likvidētu sekas, tas ir, slimību, bet otrām kārtām, lai mainītu cilvēka apziņu. Tas ir, lai nedaudz paātrinātu viņa evolūciju, tādējādi iznīcinot slimības cēloni, lai Dzīvei nebūtu jāspiež cilvēku attīstīties un iekšēji mainīties caur slimību. Enerģija, kura var mainīt cilvēka apziņu, ir ļoti specifiska un smalka, un hīlera organisma sagatavotība parasti ir nepietiekama, lai spētu vadīt šo enerģiju. Nodarbojoties ar garīgo praksi, šo situāciju var mainīt.

Hīleri var palīdzēt pacientam noņemt sāpes, bet nespēj mainīt viņa apziņu, ne arī likvidēt slimības cēloni. Un cilvēks pret sevi un dzīvi izturas kā līdz šim. Tādēļ ļoti bieži pacients netiek pilnīgi izārstēts, bet saņem tikai īslaicīgu atvieglojumu. Iedarbīguma ziņā tas līdzinās tabletei – zālēm. Bieži vien hīleri zaudē cerību mainīt situāciju, jo slimnieku kļūst arvien vairāk, bet bijušie pacienti pastāvīgi atgriežas ar tām pašām vai citām slimībām. Pašos pamatos hīlerisms ir profesija un ar garīgo pilnveidošanos tam nav nekā kopīga. Prakse dod garīgo izaugsmi, maina cilvēku kā cilvēku, dod attīstību, līdz ar to likvidējot slimības rašanās cēloni. Sadarbojoties ar centru, cilvēkus varētu ne tikai efektīvi dziedināt, bet arī iemācīt viņiem pareizi domāt – tad slimībai nebūtu kur rasties. Apvienojot hīlerismu un garīgo praksi, būtu iespējams sasniegt brīnišķīgus rezultātus.

Brīnumi un brīnumdari pastāvējuši vienmēr un visos laikos. Viņi spējuši darīt pilnīgi visu, pat atdzīvināt mirušos, bet ir viens „bet”... Neviens, pat vissvētākais cilvēks nekad nevarēs nodzīvot dzīvi otra vietā. Tas nozīmē, ka pat visizcilākais dziednieks nespēs radikāli palīdzēt, ja nebūs aktīvas līdzdalības no paša pacienta puses, ja nebūs izpratnes par slimības cēloni un citām problēmām, kā arī milzīgas vēlēšanās šo cēloni likvidēt.

Cēlonis vienmēr ir pašā cilvēkā, viņa disharmonijā ar dabas un Dzīves, kā arī visa dzīvā evolūcijas likumiem. Tas sakņojas negatīvā rīcībā, domās, emocijās, nepareizā attieksmē pret dzīvi un pasauli, nepareizā to uztverē. Negatīvās domas un emocijas saindē ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa apkārtni, tāpēc Dzīve apstādina un liek aizdomāties, iekšēji mainīties. Varētu teikt, ka dzīvē sastaptās ciešanas ir grūdiens, lai garīgi mainītos un izaugtu. Tāds ir dzīves likums. Tāpēc dzīvē sastaptās problēmas bez ciešanām var atrisināt tikai vienā gadījumā – mācoties dzīvot un rīkoties harmonijā ar dzīves un dabas likumiem, apzināti un regulāri strādājot ar sevi, garīgi pilnveidojoties. Nodarbojoties ar garīgo praksi cilvēks tiek apmācīts, kā to darīt. Viss ir atkarīgs tikai no vēlēšanās un mērķtiecības. Kā vēsta sena gudrība: „Pasaulē nav nekā tāda, ko mēs nevaram, ir tikai tas, ko mēs nepietiekoši gribam."
 
 
 
 
 
 
 
Atpakaļ · Nākošā · Iepriekšējā
   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2017 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2017 K.K.Kukurs