Andrejs Bašuns
"Ko no mums grib Dzīve?"
(fragments no lekcijas)
Vai varat iedomāties tādu situāciju: jums jāaudzina bērns, jānodod savas zināšanas, pieredze, gudrība, bet noteiktu apstākļu dēļ jūs viņu redzat, dzirdat, bet viņš jūs nē. Tā kā viņš nojauš, ka esat kaut kur tuvumā, viņš periodiski skatās kaut kur augšup, lūdz jūs viņam dot to vai šo vai pavisam ko citu. Kāda būs jūsu rīcība? Vai pēc katra viņa pieprasījuma pildīsiet visas viņa iegribas? Jūs kā pieaudzis cilvēks labi apzināties, kas viņam nepieciešams, bet kas ne īpaši. Jūs "redzat viņam cauri" pat bez rentgena un pazīstat viņu labāk nekā viņš pats. Tāpēc jūs viņam dosiet tikai to, kas viņam tik tiešām nepieciešams.
Tagad papētīsim, kāds ir šādas nepieciešamības mērķis. Jūs protams sekosiet līdz, lai bērnam nebūtu liegta iespēja būt apģērbtam un paēdušam, bet tas tikai tādēļ, lai viņš nenomirtu no bada un aukstuma savas augšanas un audzināšanas procesa laikā. Process, kurā bērns kļūst pieaugušāks ir svarīgāks par visu citu.
Tā kā tieša nepastarpināta kontakta jums nav, jūs ietekmēsiet viņa attīstību ar dažādu apstākļu palīdzību. Vai tā? Tā! Jūs dosiet viņam interesantas spēles un rotaļlietas, kuras ir svarīgas, jo spēles laikā, noslīpējot dažādas apziņas šķautnes, viņš aug, kļūst PIEAUGUŠĀKS (pie tam jums pašam šīs spēles vairs nav interesantas – jūs jau saprotat, ka tā ir tikai spēle kaut arī ļoti azartiska). Atkarībā no bērna vecuma jūs spēli padarīsiet sarežģītāku. Ja jūs redzēsiet, ka spēle jau neatbilst vajadzīgajai attīstības pakāpei, jūs viņu noņemsiet pavisam. Protams neņemsiet nost uzreiz, – tas bērnā tikai izraisītu dusmas, – jūs padarīsiet rotaļlietu neinteresantu vai pat sāpīgu un bērns to pametīs pats. Vai arī jūs iejauksieties caur citu bērnu darbību, lai viņi dusmojas cits uz citu, bet ne uz jums.
Līdz kādam brīdim jūs tā darīsiet, bet ne jau mūžīgi – visam ir savas robežas. Skolā sāk iet septiņu un nevis septiņdesmit septiņu gadu vecumā. Tāpēc visas jūsu darbības tā vai citādi būs vērstas uz to, lai radītu tādus apstākļus, kas aizvien vairāk spiestu bērnu meklēt kontaktu ar jums. Bet mēs jau runājām par to, ka viņš jūs neredz. Tātad viņam ir jāsaprot, ka viņam jāgatavo sevi, savu organismu tam, lai mācētu jūs REDZĒT, DZIRDĒT un SAPRAST. Tas ir, viņam jāsāk to MĀCĪTIES. Jo tikai tā jūs varēsiet viņam nodot kaut ko patiešām svarīgu, kaut ko viņam iemācīt.
Cienītais lasītāj, kādā situācijā no mūsu kontakta būtu lielāks labums un tas būtu kvalitatīvāks – sarakstoties pa pastu vai personīgi satiekoties, neierobežotā laika daudzumā un ne vienreiz vien? Šķiet atbilde jau tāpat skaidra.
Gribētos vēl pievienot kādu frāzi: jūs ar apstākļu palīdzību provocēsiet bērnu meklēt iespēju sagatavot sevi kontaktam ar jums.
Bet tagad, cienītais lasītāj, mēģiniet rast analoģiju ar savu dzīvi.
|