|
"Mācīsimies no dzīves labprātīgi."
Teicamniekus tā stimulē un atbalsta, bet nesekmīgos - stingri soda.
Kad beidzas bezrūpīgā bērnība un jūsmas pilnā jaunība, kā biežs viesis mūsu dvēselē ienāk skumjas. Pacēlumu un cerību gaišā josla mijas ar tumšo: neveiksmēm, zaudējumiem un aizvainojumiem. Tā nu reiz ir iekārtota mūsu dzīve. Blakus priekam vienmēr ir bēdas. Par savām kļūdām un maldiem mēs maksājam ar ciešanām. Bet vai šī patiesība ir tik nemainīga?
Nē, dzīve cilvēkam ir dota ne tāpēc, lai viņš ciestu, bet lai būtu laimīgs - tā ir pārliecināts Andrejs Bašuns, Cilvēka garīgās pilnveidošanās centra instruktors.
Galvenais ir mācēt sadzirdēt likteņa zvaniņus. Ja pie tevis ir atnākušas bēdas, tad tikai tādēļ, lai tu apstātos un aizdomātos: "Kāpēc tā? Varbūt man kaut kur nav taisnība?"; Ja nepiebremzēsim un turpināsim vainot visus un visu - varam gaidīt vēl lielākas nepatikšanas. Bet visu slimību un likstu iemesls ir viens - patērētāja attieksme pret dzīvi: man no dzīves, lūk, vajag to, šito un vēl arī to... Bet reti kurš jautājumu noformulē savādāk - bet ko dzīvei vajag no manis? Ir taču kaut kāds iemesls, kāpēc mēs esam piedzimuši šajā pasaulē, kādēļ mums ir dota šī dzīve? Nu, laikam jau ne tikai tāpēc, lai veidotu karjeru vai lai uzkrātu materiālās vērtības.
- Nu to jau katrs zin: cilvēks ir dzimis laimei kā putns lidojumam...
- Lūk. Tikai laime nav vis mērķis, bet gan dzīves norma. Vajadzētu būt laimīgam nevis periodiski, dienu - divas, vai nedēļu pēc kārtas, tāpēc, ka, piemēram, ir izdevies veiksmīgs darījums, vai arī ir gadījies nopirkt kādu labu mantu, bet stabili un pastāvīgi. Bet tas nav iespējams, ja neizprotam to, kādēļ dzīvojam; nepietiek ar to vien - kā dzīvojam.
- Varbūt vakara seriāla vietā palasīt filozofijas grāmatas?
- Dvēseles harmoniju nav iespējams sasniegt tikai ar viena paša intelekta darbību. Ir tūkstošu gadu gaitā pārbaudīti cilvēka apziņas attīstības ceļi - garīgās prakses. Tās māca cilvēkam just dzīvi nevis kā arēnu cīņai par izdzīvošanu, bet kā gudru, dzīvu sarunu biedru.
Lūk, mēs esam piedzimuši punktā "A" un mums mūsu evolūcijā ir jātiek uz punktu 'B'. Gribam mēs to vai nē, tik un tā mēs tur nonāksim - mūs piespiedīs noiet šo ceļu. Mūsu pašu, mūsu attīstības labā, ar mīlestību pret mums, gaismas un pilnības virzienā, uz mīlestības un laimes piepildītu pasauli... Taču, kā mēs šo ceļu iesim, tā jau ir paša cilvēka izvēle. Viņš var noiet šo ceļu kā apstākļu upuris, būt prezidents vai ciest trūkumu... Bet tās visas ir tikai iekšējā attīstības ceļa ārējās formas.
- Skaidrs: dzīvot ir labi. Bet, piekrītiet, labi dzīvot ir vēl labāk.
- Ir jāizprot viena vienkārša lieta: jebkuri ārējie apstākļi ir virzīti iekšējās attīstības virzienā. Viss, kas atrodas šajā pasaulē, sākot ar krēslu, uz kura mēs sēžam, līdz pat mūsu visslēptākajām domām, ir radīts tikai vienam mērķim - mūsu izaugsmei un audzināšanai tiešā vai pastarpinātā formā. Materiāla rakstura problēmas arī vajag uztvert tieši tāpat.
Tas ir kā bērnudārzā - visas spēles kalpo bērnu attīstībai. Bērni ar azartu spēlējas, bet, to darot, viņi pieaug. Un, ja šī spēle vairs neatbilst vecumam, tā mainās. Klucīšus noteikti nomainīs konstruktors. Tāpat ir arī pieaugušo pasaulē. Viss - bēdas, iemīlēšanās, panākumi, neveiksmes - atnāk pie mums tādēļ, lai mūsu dvēsele pieaugtu un attīstītos.
- Vājš mierinājums kādam, kurš, teiksim, tikko pazaudējis darbu vai veselību...
- Lieta tāda, ka tikko cilvēks sāk virzīties pa šo pieaugšanas ceļu pats, bez piespiešanas, tā šie ierobežojošie apstākļi, kas piespiež viņu attīstīties (slimības, ciešanas, neveiksmes) kļūst nevajadzīgi. Tieši šī iemesla dēļ pastāv garīgā prakse.
Tā dod galveno - apzinātu izaugsmi, palīdz iemācīties klausīties un dzirdēt dzīvi. Skatīties un redzēt, just un saprast to. Vienkāršs piemērs: jūs vēlaties man pateikt kaut ko ļoti svarīgu, bet es sēžu un klausos mūziku austiņās. Es taču jūs nedzirdēšu... Jūs būsiet spiesta mani kaut kā no mūzikas atraut, paraustīt, stipri sapurināt, varbūt pat sāpīgi iekniebt, lai es pievērstu jums uzmanību. Tā arī dzīve, lai pievērstu sev cilvēka uzmanību, reizēm spiesta izmantot ne tos patīkamākos līdzekļus. Bet panākt tā vēlas tikai vienu - dialogu, kurā tā varētu daudz ko iemācīt.
- Jūs jau daudzus gadus vadāt dziļās relaksācijas kursus, un no daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka šī metode ir palīdzējusi viņiem atrisināt dažādas veselības problēmas. Tas, protams, ir lieliski, bet nelaimīgi mēdz būt arī fiziski veseli cilvēki. Ne visai saprotu, kāda ir saikne starp Dziļās relaksācijas metodi un "laimes putnu"...
- Dziļās relaksācijas metode būtiski uzlabo ne tikai veselību, bet arī visas dzīves kvalitāti. Taču tas ir tikai blakus efekts tai cilvēka izaugsmei, ko sniedz nodarbības. Cilvēks pārvērtē sevi, mainās uz labo pusi un, kā šīs iekšējās metamorfozes sekas, viņa dzīvē notiek arī ārējas labvēlīgas pārmaiņas: viņa ceļā tiek noņemtas "piespiedu audzināšanas" metodes - dažādi nepatīkami faktori, tajā skaitā arī slimības.
- Vai patiešām, vingrojot uz paklājiņa Dziļās relaksācijas metodes nodarbībās, ir iespējams "pārrakstīt" likteņa scenāriju? Kaut kā negribas ticēt...
- Es vēlētos no šī kursa vairākiem pamatuzdevumiem izdalīt divus: mugurkaula un nervu sistēmas problēmu sakārtošanu. Mugurkauls - tas ir kā galvenā dzīvības artērija, pa kuru plūst visi enerģiju veidi, kas baro visu organismu. Ja kaut kur ir bloķēts kanāls, orgāns vai sistēma nesaņem vajadzīgo barošanu. Sāk veidoties kāda slimība. Tamdēļ mugurkaula izstrādāšanai tiek veltīta pastiprināta uzmanība. Un, ja vēl pārtrauc normāli funkcionēt nervu sistēma, tad iestājas pilnīga organisma nesaskaņotība. Un vienīgā izeja no tā ir dziļa atpūta. Mēs mācām cilvēkiem iemaņas, kā sasniegt tik dziļu atpūtu, kas ir dziļāka par pilnvērtīgu fizisku miegu. Tādā veidā maksimāli tiek iedarbināts organisma pašregulācijas mehānisms. Šajā kursā cilvēks iemācās fiziskos, elpošanas un prāta vingrinājumus, kuri palīdz atjaunot enerģijas plūsmu pa mugurkaulu un nostiprināt visa organisma darbību - sākot ar fizioloģiju un beidzot ar prātu.
|
KLUSUMA PRAKSE
