Un te viņš atkal tuvojās – izplūdis, pelēcīgs apveids, pēc lejupkritiena ar joni traukdamies augšup un aizzibēdams garām savam trenerim ar simt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā. Viņš spēji uzsāka jaunu mēģinājumu, pāriedams vertikālā palēninātā sešpadsmit apgriezienu mucā un skaļi izsaukdams katru apgriezienu.

– …astoņi… deviņi… desmit… skaties, Džonatan, es samazinu ātrumu… vienpadsmit… Es gribu tikpat labas, asas pauzes kā tev… divpadsmit… bet, sasodīts, man nesanāk… trīspadsmit… Šie trīs pēdējie… bez… četrpad… a-a-ai!

Flečera lidojuma kļūmi ievērojami pasliktināja viņa niknums un sašutums par savu neveiksmi. Viņš atkrita atpakaļ, pārmeta kūleni, sāka neganti virpuļot atmuguriski, līdz beidzot, smagi elpodams, atguvās simt pēdu zemāk par savu treneri.

– Tu veltīgi tērē laiku ar mani, Džonatan! Es esmu pārāk neaptēsts! Es esmu nejēga! Es cenšos, cik varu, bet man nekad tas neizdosies!

Džonatans Kaija palūkojās lejup uz viņu un pamāja ar galvu.

– Tev tas neizdosies, kamēr būs tik saspringts uzrāviens. Flečer, tu pārejas brīdī zaudēji četrdesmit jūdzes stundā! Tev jālaižas vienmērīgi un līdzeni! Noteikti, bet vienmērīgi, vai atceries?

Viņš nolaidās vienā līmenī ar jauno kaiju.

– Tagad pamēģināsim abi reizē, abi vienlaikus. Un pievērs uzmanību pārejai uz kāpumu. Tai jābūt līdzenai un vieglai.

Pēc trim mēnešiem Džonatanam bija piebiedrojušies vēl seši audzēkņi. Tie visi bija Izstumtie, bet viņus aizrāva šī savādā, jaunā doma par lidojumu lidotprieka dēļ.

Tomēr šīm kaijām bija vieglāk apgūt teicamu lidotprasmi nekā izprast iemeslu, kas slēpās aiz tās.

– Patiesībā ikviens no mums ir Lielās Kaijas ideja, neierobežota brīvības ideja, – Džonatans vakaros liedagā mēdza stāstīt, – un precizitāte lidojumā ir solis pretī mūsu patiesās dabas izpausmei. Viss, kas mūs ierobežo, mums jāatbīda malā. Tāpēc vajadzīgi visi šie treniņi – lielā augstumā, zemā augstumā un figūru lidojumi…

…un viņa audzēkņi bija aizmiguši, paguruši pēc dienas lidojuma. Viņiem patika treniņi, jo tie bija ātri un aizraujoši, tie apmierināja mācīšanās alkas, kas ar katru nākamo vingrinājumu auga augumā. Tomēr neviens no viņiem, pat ne Flečers Linds Kaija, nebija izpratis, ka domas lidojums var būt tikpat īsts kā vēja un spārnu lidojums.

– Viss jūsu ķermenis, no viena spārngala līdz otram, – Džonatans stāstīja citkārt, – nav nekas cits kā pašu doma jums saskatāmā apveidā. Saraujiet savas domas važas, un jūs sarausiet arī sava ķermeņa važas… – Bet, lai kā viņš stāstītu, kaijām tas likās kā tīkama pasaka, un tām vēl vairāk gribējās gulēt.

Bija pagājis tikai mēnesis, kad Džonatans pavēstīja: ir pienācis laiks atgriezties pie Bara.

– Mēs neesam gatavi! – iebilda Henrijs Kalvins Kaija. – Mēs tur netiekam gaidīti! Mēs esam Izstumtie! Mēs taču nevaram uzspiest sevi tiem, kas mūs negaida, vai ne?

– Mēs esam brīvi un varam iet, kurp gribam, un būt, kas gribam, – Džonatans atbildēja, atrāvās no smiltīm un pagriezās austrumu virzienā uz Bara mājvietas pusi.

Viņa audzēkņus brīdi pārņēma bažas un nemiers, jo Bara Likums ir tāds, ka Izstumtais nekad neatgriežas atpakaļ, un šis Likums nebija pārkāpts ne reizi desmittūkstoš gados. Likums prasīja: jāpaliek. Džonatans teica: jālido. Un tagad viņš atradās jau jūdzes tālumā virs jūras. Ja viņi kavēsies vēl ilgāk, Džonatans naidīgo Baru sasniegs viens.

– Mums taču nav jāievēro likums, ja mēs vairs nepiederam pie Bara, vai ne? – diezgan nedroši bilda Flečers. – Turklāt, ja vajadzēs cīnīties, tur mēs varēsim palīdzēt daudz vairāk nekā šeit!

Un tā viņi tajā rītā atlidoja no rietumiem: astoņas kaijas divkāršā romba ierindā, spārngaliem gandrīz skaroties kopā. Viņas pārlidoja Bara Padomes Piekrastei ar simt trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā, un priekšgalā lidoja Džonatans. Flečers gludi slīdēja viņam pie labā spārna, Henrijs Kalvins varonīgi turējās kreisajā pusē. Tad visa ierinda kā viens putns lēni izdarīja apmetienu pa labi… līmeniskais lidojums… apvērstais apmetiens… atkal līmeniskais lidojums, vējam brāzmojot visiem pāri.

Bara ikdienišķie ķērcieni un klaigas acumirklī apklusa, it kā tos būtu nogriezis milzu nazis – šī kaiju ierinda; astoņi tūkstoši kaiju acu, ne reizi nepamirkšķinādamas, vērās tajā. Cits aiz cita visi astoņi putni spēji traucās augšup, apmeta pilnu cilpu un slaidā lokā pēc ļoti lēna slīdējuma nometās smiltīs. Pēc tam, it kā tā būtu gluži ikdienišķa parādība, Džonatans Kaija sāka izteikt aizrādījumus par lidojumu.

– Pirmkārt, – viņš smīnēdams sacīja,– jūs visi mazliet par vēlu pievienojāties lidojumam…

Baram cauri izurbās gluži kā zibens šautra. Šie putni ir Izstumtie! Un tie ir atgriezušies! Un tas… tas nedrīkst notikt! Flečera paredzējumi par kauju strāvoja cauri Bara apjukumam.

– Jā, protams, skaidrs, ka viņi ir Izstumtie, – sacīja dažas jaunās kaijas, – bet, paklau, kur viņi tik vienreizēji iemācījās lidot?

Pagāja gandrīz stunda, līdz Baru apskrēja Kaiju Vecākā pavēle: ignorēt viņus! Kaija, kas runā ar Izstumto, pati kļūst par Izstumto. Kaija, kas skatās uz Izstumto, pārkāpj Bara Likumu. Kopš tā brīža pret Džonatanu pavērsās pelēkas muguras, taču viņš likās to nemanām. Viņš vadīja treniņus tieši virs Padomes Piekrastes un pirmoreiz nepiekāpīgi spieda audzēkņus sasniegt savu spēju robežu.

– Mārtin Kaija! – debesīs atskanēja viņa sauciens. – Tu teici, ka zinot, ko nozīmē lēnais lidojums. Tu to nezini, iekams neesi pierādījis! LIDO!

Un mazais, klusais Mārtins Viljams Kaija, iztrūcies, ka trenera kaismīgā bulta trāpījusi tieši viņam, pārsteidza pats sevi un kļuva par lēno lidojumu meistaru. Visvieglākajā vēsmā viņš spēja izliekt spalvas tā, lai bez viena vienīga spārnu vēziena paceltos no smiltīm mākoņos un nolaistos atpakaļ.

Tāpat arī Čārlzs Rolands Kaija uzlidoja Lielajā Kalnu Vējā līdz divdesmit četru tūkstošu pēdu augstumam, traucās lejā zilgans no aukstā retinātā gaisa, pārsteigts un laimīgs, apņēmies rīt uzlidot vēl augstāk.

Flečers Kaija, kuru figūru lidojumi aizrāva vairāk nekā visus citus, veiksmīgi izdarīja vertikālo palēnināto sešpadsmit apgriezienu mucu un nākamajā dienā papildināja to ar trīskāršo riteni. Spalvas saulē balti zaigoja, mezdamas dzirkstošus starus pār piekrasti, no kuras viņā slepus raudzījās ne viena vien acs.

Visu laiku Džonatans bija līdzās katram savam audzēknim, demonstrēdams, ierosinādams, uzstādams, vadīdams. Viņš lidoja kopā ar tiem cauri naktij, mākoņiem un vētrai tīrā sporta pēc, kamēr Bars nožēlojami tupēja zemē, visi spiedās cits pie cita.

Kad lidošana bija galā, audzēkņi smiltīs atpūtās, un pamazām viņi sāka ieklausīties Džonatanā arvien uzmanīgāk. Viņam bija neprātīgas idejas, ko citas kaijas nespēja saprast, bet dažas arī tīri labas domas, ko tās saprata un pieņēma.

Nakts gaitā apkārt audzēkņu lokam pamazām izveidojās vēl viens – ziņkāru kaiju loks, kuras stundām ilgi tumsā klausījās, negribēdamas redzēt cita citu vai pašas tikt pamanītas, un pirms rītausmas tās visas klusi pazuda.

Mēnesi pēc Atgriešanās pirmā kaija no Bara šķērsoja aizliegto robežu un izteica vēlēšanos iemācīties lidot. Ar šo lūgumu Terenss Lovels Kaija izpelnījās bargu nosodījumu, kļuva par Izstumto putnu un par Džonatana astoto audzēkni.

Nākamajā naktī no Bara atšķīrās Kērks Meinards Kaija un, steberējot pa smiltīm un nevarīgi velkot kreiso spārnu, sabruka pie Džonatana kājām.

– Palīdzi man! – viņš ļoti klusi teica, tik vārgi, kā mēdz runāt mirstošie. – Es gribu lidot vairāk par visu pasaulē…

– Tad piebiedrojies mums! – Džonatans atbildēja. – Pacelies man līdzi augšup no zemes, un sāksim!

– Tu nesaproti. Mans spārns! Es nevaru pakustināt spārnu!

– Meinard Kaija, tev pieder brīvība būt tam, kas tu esi, savs īstais es; tev tā pieder tepat un uz vietas, un nekas nevar stāties tev ceļā. Tāds ir Lielās Kaijas Likums – tas Likums, kas pastāv.

– Vai tu saki, ka es varu lidot?

– Es saku, ka tu esi brīvs.

Tas notika pavisam vienkārši un ātri – Kērks Meinards Kaija izpleta spārnus un bez piepūles pacēlās nakts tumsā. Baru no miega pamodināja viņa kliedziens no piecsimt pēdu augstuma – tik skaļš, cik vien skaļi viņš spēja to izkliegt:

– Es varu lidot! Klausieties! ES VARU LIDOT!

Saullēktā gandrīz tūkstoš kaiju atradās apkārt audzēkņu lokam, ar izbrīnu lūkodamās uz Meinardu. Tām nerūpēja, vai kāds tās redz vai ne, un tās klausījās, cenzdamās saprast Džonatanu Livingstonu Kaiju.

Viņš runāja pavisam vienkāršas patiesības – ka kaijai pienākas lidot, ka brīvība ir pati putna būtība, ka viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā, vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkāds cits ierobežojums.

– Jāatvirza malā, – atkārtoja kāda balss daudzo kaiju vidū, – arī tad, ja tas ir Bara Likums?

– Vienīgais patiesais likums ir tas, kas ved uz brīvību, – Džonatans atbildēja. – Cita likuma nav.

– Kā tu vari gaidīt, lai mēs lidojam tā kā tu? – jautāja cita balss. – Tu esi īpašs, apdāvināts un dievišķs, pārāks par citiem putniem.

– Paskaties uz Flečeru! Uz Lovelu! Uz Čārlzu Rolandu! Uz Džudiju Lī! Vai tie visi ir īpaši, apdāvināti un dievišķi putni? Ne vairāk kā jūs un ne vairāk kā es. Vienīgā atšķirība – pati vienīgā – ir tāda, ka viņi sākuši saprast, kas viņi īstenībā ir, un sākuši vingrināties.

Viņa audzēkņi, izņemot Flečeru, neveikli sagrozījās. Neviens nebija aptvēris, ka tāda ir viņu darbošanās būtība.

Kaiju pulks kļuva ar katru dienu lielāks – tās nāca taujāt, apbrīnot, noniecināt.

– Barā runā: ja tu neesot Pašas Lielās Kaijas Dēls, – kādu rītu pēc paātrinātā lidojuma treniņa Flečers sacīja Džonatanam, – tad tu esot par tūkstoš gadiem apsteidzis savu laiku.

Džonatans nopūtās. Tāda ir maksa par to, ka netiec saprasts, viņš nodomāja. Vai nu tevi sauc par velnu, vai arī par dievu.

– Un kā tu domā, Flečer? Vai mēs esam apsteiguši savu laiku?

Sekoja ilgs klusums.

– Šāds lidojums vienmēr ir bijis pieejams un apgūstams tiem, kuri gribējuši to atklāt un iemācīties; tam nav nekāda sakara ar laiku. Varbūt mēs esam apsteiguši dzīvesveidu. Apsteiguši ierasto veidu, kā vairums kaiju mēdz lidot.

– Tas jau kaut kas ir, – Džonatans teica, apmezdamies otrādi un brīdi planēdams uz muguras. – Tas ir krietni labāk nekā būt priekšā savam laikam.

Tas notika nedēļu vēlāk. Flečers jaunu audzēkņu grupai demonstrēja ātrā lidojuma elementus. Viņš nupat bija pārgājis zemā lidojumā pēc lejupkritiena no septiņtūkstoš pēdu augstuma un kā gara, pelēka svītra traucās dažu collu augstumā virs liedaga, kad kāds jauns putns savā pirmajā lidojumā, saukdams pēc mātes, šķērsoja tieši viņa ceļu. Lai izvairītos no sadursmes, Flečers Linds Kaija sekundes desmitdaļā spēji šāvās pa kreisi un ar apmēram divsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecās cietā granīta klintī.

Viņam bija tāda sajūta, it kā klints būtu cietas milzu durvis uz citu pasauli. Baiļu, izmisuma un tumsas vilnis trieciena brīdī, un tad viņš peldēja dīvainās, dīvainās debesīs, aizmirsdams, atcerēdamies, aizmirsdams: izbijies, skumjš un nelaimīgs, ārkārtīgi nelaimīgs.

Balss viņu sasniedza tieši tāpat kā pirmajā dienā, kad viņš bija sastapis Džonatanu Livingstonu Kaiju.

– Lietas būtība, Flečer, ir tāda, ka mēs cenšamies pārvarēt savus ierobežojumus pakāpeniski un pacietīgi. Mēs necenšamies izlidot cauri klintij treniņu sākumā, bet gan krietni vēlāk.

– Džonatan!

– Kuru pazīst arī kā Lielās Kaijas Dēlu, – viņa treneris rāmi atbildēja.

– Ko tu šeit dari? Klints! Vai tad es… Vai es… neesmu miris?

– Neniekojies, Flečer! Padomā! Ja tu pašlaik runā ar mani, tad acīmredzot neesi miris, vai ne? Bet tu izdarīji kaut ko citu: tu ļoti krasi mainīji savu apziņas līmeni. Tagad izvēle ir tava. Vari palikt šeit un mācīties šajā līmenī – kurš, starp citu, ir krietni augstāks nekā tas, no kura tu aizgāji, – vai arī vari atgriezties un turpināt strādāt kopā ar Baru. Vecākie cerēja, ka notiks katastrofa, bet viņus pārsteidza, cik veiksmīgi tu izdarīji viņiem pakalpojumu.

– Skaidrs, ka es gribu atgriezties Barā! Es tik tikko biju sācis strādāt ar jaunajām kaijām!

– Ļoti labi, Flečer! Vai atceries, kā mēs runājām: ķermenis ir nekas cits kā pati doma…?

Flečers papurināja galvu, izpleta spārnus un atvēra acis, klints pakājē stāvēdams visa sanākušā Bara Centrā. Kad viņš pirmo reizi sakustējās, barā atskanēja spalgi ķērcieni un klaigas.

– Viņš ir dzīvs! Viņš, kas bija miris, ir dzīvs!

– Pieskārās viņam ar spārna galu! Atdzīvināja viņu! Lielās Kaijas Dēls!

– Nē! Viņš to noliedz! Viņš ir velns! VELNS! Ieradies, lai sašķeltu Baru!

Barā bija četri tūkstoši kaiju, pārbiedētu pēc notikušā, un sauciens “VELNS!” izrādījās kā pēkšņa okeāna negaisa brāzma. Acis aizplīvurojās, asie knābji izslējās, un loks savilkās ciešāk, pilns apņēmības iznīcināt.

– Vai tu justos labāk, ja mēs dotos prom, Flečer? – Džonatans jautāja.

– Man tiešām nekas nebūtu pretī…

Nākamajā mirklī viņi stāvēja blakus pusjūdzes attālumā, un pūļa zibošie knābji atdūrās tukšā gaisā.

– Kāpēc ir tā? – Džonatans neizpratnē jautāja. – Kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt putnu par to, ka viņš ir brīvs un var pierādīt to pats, ja vien pavada kādu laiku vingrinoties? Kāpēc tas ir tik grūti?

Flečers joprojām jutās apmulsis pēc vietas pārmaiņas. – Ko tu tikko izdarīji? Kā mēs te nokļuvām?

– Tu taču teici, ka gribot izkļūt no pūļa, vai ne?

– Jā! Bet kā tu varēji…

– Tāpat kā visu pārējo, Flečer. Ar vingrināšanos.

No rīta Bars vairs neatminējās savu apmātību, taču Flečers to nebija aizmirsis.

– Džonatan, vai tu atceries, ko reiz, pirms ilga laika teici, ka vajagot mīlēt Baru tik ļoti, lai varētu atgriezties pie tā un palīdzēt tam?

- Protams.

– Es nesaprotu, kā tu spēj mīlēt pūli, kas nupat mēģinājis tevi nogalināt.

– Ak nē, Flečer, ne jau to mēs mīlam! Protams, mēs nemīlam naidu un ļaunumu. Vajag mācīties saskatīt patieso, labo, kas mīt ikvienā kaijā, un palīdzēt tām ieraudzīt to pašām. Šo prasmi es dēvēju par mīlestību. Kad to izprot, tas ir aizraujoši.

Es, piemēram, atceros kādu negantu jaunu putnu, kuru sauca Flečers Linds Kaija. Viņš nupat bija kļuvis par Izstumto un jutās gatavs iznīcināt un nogalināt visu Baru un vispirms radīt pats savu ļaunuma pekli Tālajās Klintīs. Un šodien viņš ir šeit, radīdams pekles vietā pats savas debesis un vadīdams tajā virzienā visu Baru.

Flečers pagriezās pret savu treneri, un mirkli viņa acīs pavīdēja bailes.

– Es viņus vadu? Ko tu domā, teikdams, ka es vadu? Vadītājs un treneris šeit esi tu! Tu nevari no šejienes aiziet!

– Nevaru? Vai tu nedomā, ka kaut kur varētu būt citi kaiju bari, citi Flečeri, kam treneris vajadzīgs vairāk nekā šim, kurš jau pats lido pretī gaismai?

– Es? Džon, es esmu tikai parasta kaija, bet tu…

– …Lielās Kaijas vienīgais Dēls, vai ne? –Džonatans nopūtās un pievērsa skatienu jūrai. – Es tev vairs neesmu vajadzīgs. Tev jāturpina meklēt sevi pašu – katru dienu pa mazai drusciņai, līdz atradīsi īsto, neierobežoto Flečeru Kaiju. Viņš ir tavs treneris. Tev viņš jāsaprot un jāvingrinās viņa vadībā.

Brīdi vēlāk Džonatana ķermenis mirgodams trīsēja gaisā, tad kļuva arvien caurspīdīgāks.

– Neļauj viņiem izplatīt muļķīgas baumas vai pataisīt mani par dievu! Norunāts, Flečer? Es esmu kaija. Varbūt man patīk lidot…

– DŽONATAN!

– Nabaga Flečer! Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido!

Mirgojums izgaisa. Džonatans Kaija bija pazudis zilā gaisā.

Pēc kāda laika Flečers Kaija saņēmies pacēlās debesīs un sastapa jaunu audzēkņu grupu, kas dedzīgi gaidīja pirmo mācību stundu.

– Pats pirmais, kas jums jāsaprot, – viņš gurdi teica, – ir tas, ka kaija ir neierobežota brīvības ideja, Lielās Kaijas tēls, un viss jūsu ķermenis no viena spārngala līdz otram nav nekas cits kā pati doma.

Jaunās kaijas neizpratnē raudzījās viņā. Nu, vai zināt, viņas domāja, tas nemaz neizklausās pēc pamācības, kā izpildīt cilpu.

Flečers nopūtās un sāka no jauna:

– Hm. Nujā… labi, – viņš teica, kritiski nopētīdams audzēkņus. – Sāksim ar līmenisko lidojumu! – Un, to pateicis, saprata, ka viņa draugs patiešām ir bijis ne vairāk dievišķs kā Flečers pats.

– Nav robežu, Džonatan? – viņš nodomāja. – Nu tad nav tālu tas laiks, kad es kā no zila gaisa uzradīšos tavā piekrastē un parādīšu tev šo to no lidojuma mākslas!

Un, kaut gan Flečers Kaija centās izskatīties pienācīgi bargs savu audzēkņu priekšā, viņš piepeši iztēlojās visas šīs kaijas tādas, kādas tās patiesībā ir, un viņam patika tas, ko viņš redzēja, – nē, ne vien patika; viņš izjuta mīlestību. “Nav robežu, Džonatan?” viņš nodomāja un pasmaidīja.

Viņa izzināšanas ceļš bija sācies.