Atpakaļ

Otrā daļa

Tātad šīs ir Debesis, viņš nodomāja un tad pasmaidīja pats par sevi. Diez vai ir pietiekami bijīgi spriest par to, kādas ir Debesis, – tieši tagad, lidojot augšup, lai nonāktu tajās.

Arvien attālinādamies no Zemes, paceldamies virs mākoņiem un lidodams cieši blakus abām mirdzošajām kaijām, viņš redzēja, ka arī paša ķermenis kļūst tikpat spoži balts. Tiesa, viņš joprojām palika tas pats jaunais Džonatans Kaija – ar savu iekšējo pārliecību zeltainajās acīs – , bet viņa ārējais apveids bija mainījies.

Sajūtu ziņā tas bija tāds pats kaijas ķermenis, bet jau tagad tas lidoja daudz labāk, nekā jebkad bija spējis viņa agrākais ķermenis. Nudien, ar divreiz mazāku piepūli es sasniegšu divreiz lielāku ātrumu, Džonatans nodomāja, divreiz prasmīgāk izdarīšu visu, ko savās labākajās dienās pratu uz Zemes!

Lidodams ar divsimt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, viņš tuvojās savam līmeniskā lidojuma maksimālajam ātrumam. Kad ātrums bija sasniedzis divsimt septiņdesmit trīs jūdzes stundā, viņš saprata, ka lido tik ātri, cik spēj, un izjuta nelielu vilšanos. Tātad arī jaunā ķermeņa spējām pastāv robeža, un, kaut gan tā ievērojami pārsniedz veco līmeniskā lidojuma rekordu, pārvarēt to ir ļoti grūti. Viņš bija iedomājies, ka Debesīs nebūs nekādu robežu.

Mākoņi pašķīrās, viņa pavadones uzsauca:

– Laimīgu nolaišanos, Džonatan! – un nākamajā mirklī pagaisa kā nebijušas.

Viņš lidoja pāri jūrai, pretī robotai krasta līnijai. Virs klintīm lidinājās pavisam nedaudzas kaijas. Tālāk uz ziemeļiem, pie paša apvāršņa, bija redzamas vēl dažas citas. Jaunas ainavas, jaunas domas, jauni jautājumi. Kāpēc tik maz kaiju? Debesīm vajadzētu būt pārpilnām ar kaiju bariem!

Un kāpēc es pēkšņi jūtos tik noguris? Kaijām Debesīs nekad nevajadzētu nogurt, nekad nevajadzētu gulēt.

Kur viņš to bija dzirdējis? Atmiņas par dzīvi uz Zemes šķita irstam un zūdam. Zeme, protams, bija vieta, kur viņš daudz iemācījās, taču atsevišķas norises un epizodes tinās miglā – itin kā cīņa par barību, itin kā Izstumtā liktenis…

Nedaudzās krastmalas kaijas laidās pretī, lai sagaidītu viņu, tomēr tās nesacīja ne vārda. Džonatans vienkārši juta, ka viņš ir ticis gaidīts un ka te ir mājas. Šī viņam bija izcila diena – diena, kuras saullēktu viņš vairs neatcerējās.

Viņš pagriezās, lai krastmalā nolaistos zemē, un spēcīgi savēzēja spārnus, lai collas tiesu noturētos gaisā, tad viegli nometās smiltīs. Pārējās kaijas darīja to pašu, taču neviena nepavēcināja pat spalviņu. Tās pagriezās vējā, izpletušas spožos spārnus, tad kaut kā mainīja spalvu izliekumu, līdz apstājās tieši tajā brīdī, kad to kājas pieskārās zemei. Tās brīnišķīgi pārvaldīja savu lidojumu, taču Džonatans jutās pārāk noguris, lai izmēģinātu to pašu vēlreiz. Stāvēdams krastmalā un joprojām nesacīdams ne vārda, viņš uz vietas aizmiga.

Turpmākajās dienās Džonatans pārliecinājās, ka šajā vietā ir tikpat daudz ko mācīties kā viņa agrākajā dzīvē. Tomēr bija arī atšķirības. Šeit bija kaijas, kuras domāja tāpat kā viņš. Katrai no tām pati galvenā esamības jēga bija tiekties pēc pilnības, pieskarties pilnībai, darot to, kas visvairāk patika, – un tas bija lidot. Visi tie bija lieliski putni un katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja, mācoties lidojumu, izmēģinot arvien jaunus un grūtākus lidošanas mākslas paņēmienus.

Ilgu laiku Džonatans nedomāja par pasauli, no kuras bija nācis, – vietu, kurā, cieši aizdarījis acis pret lidojuma prieku, likdams lietā spārnus tikai vienīgajam mērķim – ēdiena atrašanai un izcīnīšanai –, dzīvoja Bars. Bet laiku pa laikam uz īsu mirkli atmiņas atjaunojās.

Viņš atcerējās šo pasauli kādu rītu, kad kopā ar savu treneri mācību pārtraukumā atpūtās krastmalā pēc daudziem mēģinājumiem veikt spējus apmetienus ar sakļautiem spārniem.

– Kur ir visi citi, Sallivan? – viņš klusi jautāja, tagad jau pilnīgi pieradis pie rāmās domu pārraides, kas šīm kaijām aizstāja ķērcienus un klaigas. – Kāpēc šeit mūsu tik maz? Tur, no kurienes es ierados, bija…

– …simtiem un tūkstošiem kaiju. Es zinu, – Sallivans pakratīja galvu. – Vienīgā atbilde, ko es varu iedomāties, Džonatan, ir tāda, ka tu esi citāds putns – tu esi viens no miljona. Lielākā daļa no mums šurp ir nākusi ļoti lēni un ilgi. Mēs pārgājām no vienas pasaules citā, kura bija gandrīz tieši tāda pati, un tūlīt uz vietas aizmirsām, no kurienes esam ieradušies, nebēdājām par to, kurp dodamies, dzīvojām tikai pašreizējam brīdim. Vai vari iedomāties, cik daudzām dzīvēm mums vajadzēja iziet cauri, iekams guvām pašu pirmo apjautu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par ēšanu, cīnīšanos vai varu Barā? Tūkstoš dzīvēm, Džon, desmittūkstoš! Un pēc tam vajadzēja vēl simt dzīves, iekams mēs sākām apzināties, ka pastāv kaut kas tāds kā pilnība, un vēl simt dzīves vajadzēja, lai saprastu, ka mūsu dzīvošanas mērķis ir meklēt šo pilnību un tuvoties tai. Arī tagad, protams, mūs vada tas pats likums: savu nākamo pasauli mēs iegūstam ar to, ko esam iemācījušies. Ja neiemācīsies neko, nākamā pasaule būs tāda pati kā šī – ar tādiem pašiem ierobežojumiem un tādu pašu smagumu, ko jācenšas pārvarēt.

Viņš savēcināja spārnus un pavērsa seju pret vēju.

– Bet tu, Džon, – viņš teica, – tu vienā dzīvē iemācījies tik daudz, ka tev nevajadzēja iziet cauri tūkstoš dzīvēm, lai nokļūtu šajā.

Pēc brīža viņi atkal lidoja un atkal mācījās. Vairākkārtējie apmetieni padevās grūti, jo apvērstās pusmucas laikā Džonatanam vajadzēja domāt pretēji ierastajai gaitai, mainot spārna izliekumu pretējā virzienā un precīzā saskaņā ar instruktora spārnu kustībām.

– Mēģināsim vēlreiz! – Sallivans teica un atkārtoja to atkal un atkal: – Mēģināsim vēlreiz! – Tad beidzot: – Labi!

Un viņi sāka mācīties ārējās cilpas.

Kādu vakaru kaijas, kas naktī nelidoja, domīgi pulcējās kopā piekrastes smiltīs. Džonatans sakopoja drosmi un piegāja pie Kaiju Vecākā, par kuru runāja – viņš drīz došoties projām no šīs pasaules.

– Čiang, – viņš mazliet nervozi teica.

Vecā kaija laipni palūkojās uz viņu.

– Jā, mans dēls?

Lielais vecums Kaiju Vecāko nebija darījis vārgu, bet – gluži otrādi – devis tam spēku; Čiangs spēja lidot labāk un ātrāk par jebkuru kaiju šajā Barā, un viņš bija apguvis prasmes, ko pārējās kaijas tikai pakāpeniski sāka iepazīt.

– Čiang, šī pasaule nemaz nav Debesis, vai ne?

Vecākais mēnesgaismā pasmaidīja.

– Tu esi atkal kaut ko iemācījies, Džonatan Kaija!

– Bet kas notiek tālāk? Kurp mēs dodamies? Vai tādas vietas kā Debesis nemaz nav?

– Nē, Džonatan, tādas vietas nav. Debesis nav nedz vieta, nedz laiks. Debesis nozīmē pilnību. – Viņš brīdi klusēja. – Tu esi ļoti ātrs lidotājs, vai ne?

– Es… Man patīk ātrums, – Džonatans atbildēja, pārsteigts, bet lepns, ka Vecākais to ir ievērojis.

– Tu pieskarsies Debesīm, Džonatan, tajā brīdī, kad tuvosies ātruma pilnībai. Un tas nenozīmē lidot ar tūkstoš vai miljons jūdžu ātrumu stundā vai lidot ar gaismas ātrumu. Tāpēc ka ikviens skaitlis ir robeža, bet pilnība nepazīst robežu. Ātruma pilnība, mans dēls, ir dzīve tajā.

Bez brīdinājuma Čiangs pazuda un atkal parādījās pašā ūdens malā piecdesmit pēdu attālāk, un tas notika vienā zibenīgā mirklī. Pēc tam viņš pazuda vēlreiz un tajā pašā sekundes tūkstošdaļā atkal nostājās Džonatanam blakus.

– Tā ir sava veida izprieca, – viņš teica.

Džonatans nespēja atgūties. Viņš aizmirsa savus jautājumus par Debesīm.

– Kā tu to izdari? Kāda ir sajūta? Cik tālu tu vari tā nokļūt?

– Ir iespējams nokļūt jebkurā vietā un jebkurā laikā, kur vien pats vēlas, – Vecākais teica. – Es esmu bijis visās vietās un laikos, ko vien varu iedomāties. – Viņš palūkojās uz jūru. – Tas ir savādi. Kaijas, kuras nicina pilnību ceļošanas dēļ, nekur nenokļūst, tās virzās lēni. Tās, kuras atliek ceļošanu, lai apgūtu pilnību, nokļūst itin visur un uzreiz. Atceries, Džonatan, Debesis nav nedz vieta, nedz laiks, jo vieta un laiks ir vārdi bez nozīmes. Debesis ir…

– Vai tu vari mani iemācīt tā lidot? –Džonatans Kaija trīsēja nepacietībā atkal iekarot nezināmo.

– Protams, ja tu vēlies mācīties.

– Es vēlos. Kad varam sākt?

– Varam sākt tūlīt, ja vien gribi.

– Es gribu iemācīties tā lidot, – Džonatans teica, un viņa acīs gailēja savāda gaisma. – Saki, kas man jādara!

Čiangs runāja lēni un ļoti vērīgi lūkojās jaunākajā biedrā.

– Lai lidotu tik ātri kā doma, un tas nozīmē uz jebkurieni, – viņš teica, – tev jāsāk ar apzināšanos, ka tu jau esi ieradies…

Pēc Čianga vārdiem, galvenais ir, lai Džonatans pārstātu apzināties sevi ierobežotā ķermeņa gūstā, ķermenī ar četrdesmit divu collu spārnu izpletumu un lidotprasmi, ko iespējams uzskicēt kartē. Galvenais bija apzināties, ka viņa patiesā daba, tik pilnīga kā neuzrakstīts skaitlis, vienlaikus dzīvo visur – laika un telpas izplatībā.

Džonatans neatlaidīgi, kaismīgi vingrinājās dienu no dienas, sākot ar saullēktu un līdz pusnaktij. Taču, par spīti visām pūlēm, viņš nepakustējās no vietas pat par spalvas platumu.

– Aizmirsti ticību! – Čiangs laiku pa laikam atkārtoja. – Tev nevajadzēja ticību, lai varētu lidot, tev vajadzēja saprast, kā jālido. Tagad ir tieši tas pats. Mēģini vēlreiz…

Tad kādu dienu Džonatans, stāvēdams krastmalā aizvērtām acīm un koncentrēdams uzmanību, vienā acumirklī aptvēra, ko Čiangs ir centies viņam pateikt.

– Jā, tā ir taisnība! Es esmu pati pilnība, kaija bez ierobežojumiem! – Viņš izjuta neaprakstāmu līksmes vilni.

– Labi! – teica Čiangs, un viņa balsī skanēja uzvaras gandarījums.

Džonatans atvēra acis. Viņš kopā ar Vecāko stāvēja pilnīgi citādā jūras krastā –koki auga līdz pat ūdens malai un virs galvas griezās divas vienādas, dzeltenas saules.

– Beidzot tu esi apjautis galveno, – Čiangs teica, – bet vēl drusku jāpiestrādā, lai tu spētu sevi kontrolēt.

Džonatans jutās apstulbis.

– Kur mēs esam?

Vecākais, kuru neparastā apkārtne itin nemaz nemulsināja, nevērīgi atbildēja:

– Acīmredzot mēs esam uz kādas planētas ar zaļām debesīm un dubultu zvaigzni saules vietā.

Džonatanam izlauzās sajūsmas kliedziens – pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, kopš bija atstājis Zemi.

– TAS IZDODAS!

– Protams, tas izdodas, Džon, – sacīja Čiangs. – Tas vienmēr izdodas, ja vien tu zini, ko dari. Bet tagad par to, kā sevi kontrolēt…

Kad viņi atgriezās mājās, bija tumšs. Pārējās kaijas uzlūkoja Džonatanu ar bijību zeltainajās acīs, jo tika redzējušas viņu pazūdam no tās vietas, kur viņš tik ilgi bija nekustīgi stāvējis.

Džonatans gluži negribīgi uzklausīja apsveikumus. – Es te esmu jaunatnācējs! Es tikai sāku mācīties! Tās esat jūs, no kā man jāmācās!

– Nez vai tā ir, Džon, – sacīja Sallivans, stāvēdams blakus. – Tev ir mazāk bail mācīties nekā jebkurai citai kaijai, ko esmu redzējis desmittūkstoš gadu laikā. – Bars apklusa, un Džonatans mulsi sagrozījās.

– Mēs varam sākt strādāt ar laiku, ja tu vēlies, – Čiangs teica, – līdz tu spēsi lidot pagātnē un nākotnē. Un tad tu būsi gatavs sākt to, kas ir visgrūtākais, visvarenākais, vislieliskākais. Tu būsi gatavs sākt lidot augšup un iepazīt labestības un mīlestības nozīmi.

Pagāja mēnesis vai varbūt mēnesim līdzīgs laikposms, un Džonatans darbojās nepārspējamā ātrumā. Viņš vienmēr bija mācījies ātri, arī no ikdienišķas pieredzes, un tagad, būdams paša Vecākā īpašais audzēknis, idejas uztvēra kā spēcīgas jaudas dators spalvu apvalkā.

Bet tad pienāca diena, kad Čiangs pazuda. Viņš bija klusi aprunājies ar visām kaijām, mudinādams tās nekad nepārtraukt mācīšanos, trenēšanos un centienus labāk izprast dzīves netveramo pilnības principu. Un, viņam tā runājot, spalvas kļuva arvien spožākas un spožākas, līdz beidzot sāka tā mirdzēt, ka neviena kaija vairs nespēja viņā lūkoties.

– Džonatan, – viņš teica, un tie bija viņa pēdējie vārdi, – turpini izzināt ceļu uz mīlestību!

Kad kaijas atkal pavērās apkārt, Čianga starp viņām vairs nebija.

Dienām ritot, Džonatans juta, ka arvien biežāk domā par Zemi, no kuras bija nācis. Ja, tur dzīvodams, viņš būtu zinājis kaut desmito, kaut simto daļu no tā, ko zināja te, cik daudz nozīmīgāka būtu bijusi dzīve! Stāvēdams smiltīs, viņš sāka prātot, vai tur, agrākajā vietā, varētu būt kāda kaija, kura pūlas pārvarēt sev ierādītās robežas, saskatīt lidojumā dziļāku jēgu nekā tikai traukšanos pēc maizes kripatas aiz laivas borta. Varbūt kāda no tām ir pat kļuvusi par Izstumto, tāpēc ka Baram acīs pateikusi patiesību. Un, jo vairāk Džonatans vingrinājās labestībā un jo vairāk viņš strādāja, lai izzinātu mīlestības dabu, jo vairāk viņam gribējās atgriezties uz Zemes. Jo, par spīti vientulīgajai pagātnei, Džonatans Kaija bija dzimis, lai nestu mācību tālāk, un vislabākais mīlestības apliecinājuma veids viņam bija nodot daļiņu iepazītās patiesības kādai citai kaijai, kurai vajadzēja tikai izdevību ieraudzīt patiesību pašai.

Sallivans, kurš meistarīgi prata lidojumu domas ātrumā un tagad palīdzēja to apgūt citiem, bija šaubīgi noskaņots.

– Džon, tu jau vienreiz biji Izstumtais. Kāpēc tu domā, ka kāda no kaijām tavos agrākajos laikos uzklausīs tevi tagad? Tu taču zini sakāmvārdu, kas ir ļoti patiess: kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk. Tās kaijas, no kuru vidus tu esi nācis, stāv uz zemes, ķērkdamas un cīnīdamās savā starpā. Kaijas lido tūkstošiem jūdžu no debesīm – un tu saki, ka vēlies parādīt viņām Debesis no tās vietas, kurā viņas atrodas! Džon, kaijas taču nespēj saskatīt pat savu spārnu galus! Paliec tepat! Palīdzi jaunajām kaijām šeit, palīdzi tām, kuras ir pietiekami augstu, lai saskatītu to, kas tev sakāms! – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Un ja Čiangs būtu devies atpakaļ uz savām vecajām pasaulēm? Kur tad šodien būtu tu?

Pēdējie vārdi bija vistrāpīgākie… Sallivanam taisnība. Kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk.

Džonatans palika un strādāja ar jaunajiem putniem, kas viņiem piebiedrojās, kas visi bija ļoti spējīgi un ātri apguva uzdevumu. Taču vecās izjūtas atgriezās, un viņš nespēja atvairīt domu par to, ka uz Zemes varbūt ir viena vai divas kaijas, kuras arī spētu mācīties. Cik nesalīdzināmi vairāk viņš pats tagad jau zinātu, ja toreiz, kad viņš kļuva par Izstumto, pie viņa būtu ieradies Čiangs!

– Sallivan, man jādodas atpakaļ, – viņš beidzot teica. – Taviem audzēkņiem veicas labi. Viņi var tev palīdzēt apmācīt jaunatnācējus.

Sallivans nopūtās, taču nestrīdējās.

– Man droši vien tevis pietrūks, Džonatan, – viņš tikai noteica.

– Kaunies, Sallivan! – Džonatans pārmetoši atsaucās. – Un nerunā aplamības! Kāpēc tad mēs katru dienu vingrināmies? Ja mūsu draudzība būtu atkarīga no tādiem šķēršļiem kā telpa un laiks, tad taču mēs, beidzot telpu un laiku pārvarēdami, iznīcinātu paši savu brālību! Bet mēs pārvaram laiku, un viss, kas paliek, ir Šeit. Mēs pārvaram telpu, un viss, kas paliek, ir Tagad. Un vai tev neliekas, ka, būdami Šeit un Tagad, mēs laiku pa laikam redzēsim viens otru?

Sallivans Kaija pats pret savu gribu iesmējās. – Neprātīgais putns! – viņš labsirdīgi teica. – Ja kāds spēs parādīt kādam uz Zemes, kā skatīties tūkstoš jūdžu tālumā, tad vienīgi Džonatans Livingstons Kaija! – Viņš pavērās lejup smiltīs. – Paliec sveiks, Džonatan, mans draugs!

– Paliec sveiks, Sallivan! Mēs tiksimies atkal.

Un pēc šiem vārdiem Džonatans sevī uzbūra ainu citā laikā, jūras krastā, kur pulcējās lieli kaiju bari, un ar trenētas domas vieglumu zināja, ka viņš nav vis kaulu un spalvu kamols, bet ir pilnīgs brīvības un lidojuma iemiesojums, kas nepazīst nekādas robežas.

Flečers Linds Kaija bija vēl pavisam jauns, bet viņš jau zināja, ka neviens Bars nekad nav pret savu putnu izturējies tik bargi un tik netaisni.

“Man vienalga, ko viņi saka!” viņš izmisīgi domāja, lidodams uz Tālajām Klintīm, un viņa acu skatiens aizmiglojās. “Lidojums nozīmē daudz, daudz vairāk nekā spārnu vēcināšana, pārvietojoties no vienas vietas uz citu! To spēj… to spēj… pat moskīts! Viens nieka mucas riņķojums apkārt Kaiju Vecākajam tīrā joka pēc, un es esmu Izstumtais! Vai viņi ir akli? Vai viņi nespēj redzēt? Vai viņi nevar iedomāties, kāds tas būs triumfs, kad mēs patiešām iemācīsimies lidot? Man vienalga, ko viņi domā. Es viņiem parādīšu, ko nozīmē lidojums! Būšu Putns Ārpus Likuma, ja viņi tā vēlas. Un, ai, kā likšu viņiem nožēlot…”

Balss atskanēja viņā pašā, un, kaut gan tā bija ļoti laipna, tā viņu iztrūcināja tik pamatīgi, ka viņš gaisā sastomījās un uz brīdi zaudēja kontroli.

– Netiesā viņus bargi, Flečer Kaija! Izstumdami tevi no sava vidus, citi putni ir nodarījuši pāri tikai sev, un kādu dienu viņi to sapratīs, kādu dienu ieraudzīs to, ko redzi tu. Piedod viņiem un palīdzi viņiem saprast!

Collas attālumā no viņa labā spārngala lidoja vismirdzošākā un baltākā kaija visā pasaulē, bez piepūles slīdēdama uz priekšu, nepakustinādama ne spalvu, gandrīz lielākajā ātrumā, kādu spēja sasniegt Flečers.

Jauno putnu uz brīdi pārņēma gandrīz pilnīgs apjukums.

– Kas te notiek? Vai esmu zaudējis prātu? Vai esmu miris? Ko tas nozīmē?

Klusa un rāma, balss skanēja viņa domās tālāk, gaidīdama atbildi.

– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot?

– Jā, ES GRIBU LIDOT!

– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot tik ļoti, ka spēj piedot Baram un mācīties, un kādu dienu atgriezties pie viņiem, un censties palīdzēt viņiem saprast?

Šai krāšņajai, meistarīgajai būtnei nebija iespējams melot, lai cik lepns un lai cik aizvainots justos Flečers Kaija.

– Jā, gribu, – viņš klusi atbildēja.

– Nu tad, Flečer, – mirdzošā būtne viņam teica, un tās balss skanēja ļoti labestīgi, – sāksim ar līmenisko lidojumu.

 

Lasīt tālāk