Lasīšanai - www. human.lv
Latviski По русски English
Par centru
KLUSUMA JOGA
Apmācība
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »

.
Ričards Bahs

“Cilvēka Garīgās Pilnveidošanās Centra” priekšvārds Ričarda Baha stāstam-līdzībai
“Kaija vārdā Džonatans Livingstons”

Pirmo reiz stāsts ticis publicēts 1970. Gadā. Taču tikai pēc otrā izdevuma 1972. gadā tas kļūst par bestselleru un padara tā autoru slavenu visā pasaulē.

Diez vai kāds šo stāstu uztver kā pasaku par putniņiem. Līdzība ar cilvēka dzīvi un sabiedrību ir pārāk acīmredzama. Jau grāmatas sākumā, veltījumā, saprotam, ka stāstījums būs par mums – cilvēkiem: “Reālajam Džonatanam Kaijai – kurš dzīvo katrā no mums.”

Zināmā mērā šis nelielais dziļi filozofiskais stāsts ir “obligātā literatūra” katram, kurš sāk nodarboties ar garīgo praksi, pilnveidošanos, katram, kurš vēlas iepazīt pasauli, dzīvi, kosmosu, lai saprastu to, ar ko viņam nākas saskarties šajā ceļā. Nodarbojoties ar garīgo praksi un laiku pa laikam pārlasot šo grāmatu, sāc daudz smalkāk izprast tās saturu. Un pienāk brīdis, kad saproti – tajā nav neviena lieka vārda. Ričards Bahs atzīst, ka nav to visu izdomājis pats, ka šis stāsts viņam ticis “nodiktēts no augšas”. Vēlāk, savā grāmatā “Tilts pār mūžību” viņš izklāstīs kā tas noticis.

Bet atgriezīsimies pie “Kaijas”. Kādēļ gan šī mazā grāmatiņa atstāj tik spēcīgu iespaidu uz katru jaunu tās lasītāju daudzu gadu garumā? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, tomēr skaidrs ir tas, ka grāmata atsedz to priekškaru, kas aizplīvuro slēptus, īpašus sapņus, ko dziļi sirds dziļumā glabā katrs no mums – par iespēju sasniegt iekšējo brīvību, sajūtu par dzīves jēgas esību, iegūt plašu skatījumu un izpratni par pasauli, nepārtrauktu kustību ceļā uz pilnību. Kopā ar Džonatanu mēs saprotam, ka šajā pasaulē nav nekā neiespējama, viss ir atkarīgs tikai no gara spēka un gājēja mērķtiecības. Izlasījis šo stāstu tu pēkšņi apstājies un saproti, ka tev nepieciešams daudz ko apdomāt un par daudz ko tikt skaidrībā, ļoti daudz ko saprast, bet kas vēl būtiskāk – ļoti daudz ko izdarīt.

Daudzas dzīves šķautnes, kas izgaismotas stāstā, mēs ne vienmēr ikdienas ritumā esam gatavi atzīt par eksistējošām. Atzīt to, ka mēs visi „spēlējam” pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem, pēc tiem, kuri izklāstīti „Kaijā”.

Diemžēl cilvēki, kuri sev izvirza daudz augstākus mērķus nekā karjera, vara, slava vai materiālā labklājība, parasti „izkrīt” no parastas standartsabiedrības rāmjiem. No „stabili iemītas taciņas”, kuras galamērķis jau sen visiem zināms un nav grozāms. Tieši tāpat Džonatans, sākumā mēģināja „spēlēt kā visi”, bet viņa zinātkāre un milzīgā vēlēšanās izprast dzīves būtību viņam to neļāva. Tas bez šaubām ietekmēja viņa attiecības ar tuviniekiem, bet tas, ko viņš sasniedza pēc tam, varēja kļūt par pamatu vecāku lepnumam par dēlu. Viņš nekad nenorobežojās no citiem. Drīzāk varētu teikt, viņu nomāca tas, ka pārējie „nevēlējās noticēt lidojuma priekam, nevēlējās atvērt acis un ieraudzīt!”

Vērīgs lasītājs sapratīs, ka nekādi brīnumi nevar kalpot par rādītāju cilvēka attīstības pakāpei, pat ļoti augstai. Drīzāk pat otrādi, tie var kaitēt pašam “brīnumdarim”, kā tas notika ar Džonatanu. Savu sasniegumu ātrumu viņš apmaksāja ar izraidīšanu, kā atbildes reakcija tam, ka viņš atdzīvināja mirušo Fletčeru, satracinātais bars vēlējās Džonatana nāvi. Kaut arī pirms neilga laiciņa viņš tika dievināts.

Gan Džonatana darbs, gan mācības stāstā vērsti uz to, lai sasniegtu arvien lielāku un lielāku lidojuma ātrumu. Par kādu ātrumu te tiek runāts? Ne jau par pārvietošanās ātrumu... Skaidrs, ka tā ir tikai analoģija ar dzīves izpratnes, ar viņa garīgās izaugsmes ātrumu. Kustība šajā virzienā, tuvošanās šim ātrumam sākas ar pašu vienkāršāko un pierastāko – ar horizontālo lidojumu, pie tam lēnu, tas ir, sākot no iekšējās apstāšanās, iekšējā klusuma. Pēc tam pakāpeniski tiek apgūti daudz sarežģītāki augstākās pilotāžas elementi, prasme pielietot saņemtās Zināšanas dzīvē. Apgūstot šo prasmi pilnībā ātrums un kustība vairs nav atkarīgi no vietas un laika(teleportācijas efekti).

Pilnībai nav robežu. “Debesis nav ne laiks, ne vieta. Debesis ir pilnības sasniegšana.” Pēc šīs pasaules ir nākamā, kas atrodas augstāk. Tajā garīgā apmācība nav domāta izredzētajiem, tā jau ir norma visiem. Garīgā apmācība ir pats svarīgākais, ar ko tur nodarbojas. Starp citu, nav sastopami apraksti par to, kā tur tiek pelnīta iztika vai kādas tur ir izklaides. Tur nav vecuma un slimību. Tur ir pavisam cita dzīves jēga un mērķis. Dzīve tur ir piepildīta ar apzinātu kustību Ceļā uz Dzīves saprašanu. Arī apmācība sākas no vienkāršām lietām -no meditācijas : Džonatanu uzreiz nosēdināja mācīties, sēžot ar aizvērtām acīm. Šim ceļam ir arī turpinājums...Tas attēlots aprakstā, par Čanga aiziešanu un to, kā notika viņa ķermeņa pārkārtošanās – viņa ķermenis ieguva pavisam citas īpašības un spējas. Tas spēja izlaist caur sevi tādus enerģijas veidus, ka brīdī, kad viņš devās uz daudz augstāku pasauli bija pat grūti (sāpīgi) uz viņu skatīties. Kļūst pavisam skaidrs, ka Dievs vai nākamā apziņas pakāpe (lai arī kā mēs to nenosauktu) – tā ir milzīga, bezgalīga struktūra, daudz augstāk attīstītu dvēseļu hierarhija, kas iet pa pilnveidošanās ceļu, izpildot milzīgus uzdevumus un pienākumus. Un visi pakļaujas likumam: “Mēs izvēlamies nākamo pasauli, balstoties uz tā, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam nekā iemācījušies, nākamā pasaule būs tieši tāda pati, kā šī.”

Diemžēl vairumam cilvēku, lai saprastu, ka pastāv garīgās pilnveidošanās ceļš un, ka nepieciešams apzināti pa to virzīties, ir nepieciešams biedējoši daudz laika. Pārfrāzējot Sallivanu – paies tūkstošiem un tūkstošiem dzīvju pirms radīsies pirmais miglainais minējums, ka dzīves saturs nav piepildāms ar barību un cīņu par varu. “Bet pēc tam vēl simts dzīves, pirms mēs sākam saprast, ka pastāv kaut kas, ko sauc par pilnību un vel simts, kamēr pārliecināsimies, ka dzīves jēga ir tajā, lai mēs sasniegtu pilnību un pastāstītu par to citiem.

Bet galvenais, ko gribētos akcentēt, ir tas, ka šajā stāstā – līdzībā attēlota iziešana ārpus tādas sabiedrības lietu kārtības, kurā valda merkantilisms, savtīgas intereses, bezjēdzīga dzīves rutīna – bez jelkāda garīga pamata un mērķa. Stāstā iezīmēta ideja par tādas sabiedrības izveidi, kurā varētu dzīvot un garīgi pilnveidoties tiecīgi cilvēki.

Katram ir nepieciešams iedvesmojošs paraugs, kurš nebūtu kaut kur tālu jāmeklē, bet te pat, savā “barā”. Diemžēl viens vien cilvēks, kurš ir apveltīts ar īpašām zināšanām un iespējām mūsu sabiedrībā nevar būt par paraugu. Reāli par tādu var kļūt cilvēku – domubiedru grupa, kuriem ir konkrēta apmācības sistēma – skola, kura dod tieši garīgo nevis kādu citu izglītību, kuras beidzēji ir cilvēki ar citu pasaules uztveres līmeni. Džonatans atgriezās barā tālab, lai rādītu piemēru, lai rādītu, kā izkļūt no ikdienas rutīnas, kā padarīt savu dzīvi interesantu, piepildīt to ar jēgu. Viņš izveidoja skolnieku- draugu- domubiedru grupu. Pēc kāda laika viņa paraugs iedvesmoja arī citus, viņiem pievienojās gandrīz viss bars. Protams, bija grūtības, bija aizliegts kontaktēties ar „izstumtajiem”. Bet nekādi aizliegumi nevar piespiest cilvēkus atteikties no iespējas mācīties dzīvot labāk. Tiekties būt pilnīgākiem un laimīgākiem, jo īpaši, ja turpat līdzās ir dzīvs, uzskatāms piemērs, kurš liecina, ka tas viss ir iespējams. Jo tas ir jebkura cilvēka dabā – tiekties uz pilnību.

Pēc parastās shēmas virs zemes mums ir doti 60 –70 gadi...un tad uz kapsētu. Vai tas ir tik pievilcīgi? Džonatanam šis variants nederēja, tāpēc viņš nokļuva citā sistēmā – “skolā”, kurā mācīties, trenēties ir norma. Te visi mācās Dzīvi – un tas ir interesanti! Būt gataviem likt uz spēles savu dzīvību – tas viņiem ir pašsaprotami. Tielēšanās tur nepastāv. Ja būs nepieciešams pārvietoties laiktelpā, viņi meklēs iespēju, kā to izdarīt, kā ātrāk to apgūt! Un tas jau ir apziņas attīstības vidējais posms. Starpība starp viņiem un baru ir jau tik milzīga, ka runāt par augstākajām apziņas pakāpēm, uz kurieni devās Čangs, ir bezjēdzīgi.“

Kaijā” ļoti skaidri tiek izklāstīta shēma, kā tiek dotas Zināšanas- tās var apgūt tikai ceļot sabiedrībā “Garīgo centru”. Pat stāsta literāro tēlu vārdi nav nejauši. Džonatans...vienlaikus tas ir gan Ivans, gan Džons, gan Natans un Jans....paši izplatītākie vārdi. Livingstons...bija ceļotājs, kurš atklāja ūdenskritumu “Viktorija”, kas tulkojumā nozīmē “uzvara”.

   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2017 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2017 K.K.Kukurs