palasīsim un paklausīsimies - Garīgās prakses. Vai tās spēj vest ārpus prāta rāmjiem?
Latviski По русски English
Apmācības skolā
Par skolu
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »

.
Garīgās prakses. Vai tās spēj vest ārpus prāta rāmjiem?
 
 
Vairuma cilvēka pilnveidošanas prakšu mērķis ir atslābināt prāta diktatūru, mazināt cilvēka atkarību no striktām prāta programmām. Klusuma uzņemšana, apzinātības palielināšana – tas viss ir vērsts, lai padarītu prātu „tukšu”. Stāvoklis, kad prāts ir tukšs, ir ļoti patīkams. Atslābinot prāta diktatūru, mēs gremdējamies arvien ērtākā esošā brīža dziļuma stāvoklī, tomēr tas nebūt nav mērķis. Ikvienam skaidri domājošam cilvēkam ir jārodas jautājumam: „Ko darīt tālāk? Prāts vēl joprojām ir saimnieks, tikai uz brīdi apklusis...”
 
Lieta tāda, ka ar „tukšu” prātu cilvēkam vieglāk izkļūt aiz tā robežām un paskatīties uz prāta pasauli no ārpuses.

Tikai ar to sākās puslīdz nopietna saruna. Cilvēka pienākums ir izmantot iegūto izdevību uztvert prāta pasauli no malas un sākt savu virzību pa Ceļu, par ko tik daudz runāts visās kultūrās un reliģijās.

Virzoties pa Ceļu, mēs tuvojamies arvien augstākam savstarpējo attiecību un attiecību ar Dzīvi līmenim – Paradīzes, Šambalas līmenim... Bet cilvēka organismam ir jābūt sagatavotam šai kustībai.
 
Vārdos var izteikt mācības un prakses, kas pieved cilvēku tukša prāta stāvoklim, taču galveno soli – izeju ārpus prāta robežām – nav iespējams aprakstīt, sistematizēt vai nodot teksta līmenī. Pirmkārt, veids, kādā katru cilvēku pieved šim solim, ir ļoti individuāls un atkarīgs no viņa dabas īpatnībām. Šeit nav gatavu shēmu. Otrkārt, lai izietu ārpus prāta rāmjiem, absolūti nepieciešama tieša un nepastarpināta komunikācija ar cilvēku, kurš ļoti smalki zina, kā to izdarīt. Citu veidu vienkārši nav. Pasaulē nav tādu zinātnieku, grāmatu, lūgšanu, kas dotu cilvēkam atbrīvošanos no prāta autoritārās apspiestības.  To var sasniegt vien caur dzīvu komunikāciju ar skolotāju, visi pārējie centieni ir tukša laika un spēka tērēšana.
 
Ar vārdu palīdzību var iedot vien norādījumus, kā mazināt prāta diktatūru, un ieiet dziļāk esošajā mirklī. Pie tam svarīgi ir atcerēties, ka patīkamos tukša prāta stāvokļos var pavadīt gadus, vairākus desmitus gadu... Taču agrāk vai vēlāk šī virzība dziļumā apstājas, cilvēkam itkā atduroties pret sienu. Priekš prāta esošā mirkļa dziļums ir beidzams, ierobežots un pilnībā noteikts. To nevar turpināt līdz bezgalībai.
 
Parasts cilvēks daudz dziļāku esošā mirkļa stāvokli izjūt pēc nāves vai esot komā. Kristietībā pieņemts atzīmēt 3, 9, 40 dienas pēc nāves. Tās nav nekas cits kā transformācijas etapi, kuros cilvēks arvien dziļāk un dziļāk ieiet šajā mirklī (īstajā brīdī).  Pēc 40 dienām cilvēks pilnībā iziet no spēles un var paskatīties no malas uz prāta pasauli. Bet vai mēs to pašu varam izdarīt, nešķiroties no ķermeņa? Vai tiešām tādēļ obligāti jānomirst?
 
Priekš tam, lai dzīves laikā izietu ārpus prāta rāmjiem un ietu tālāk, nepieciešama saliedēta komanda. Mūsdienās vientuļniekiem šis Ceļš ir praktiski necaurejams. Jā, tikai lai paskatītos aiz prāta robežām, ir pietiekami ar vienu cilvēku un skolotāju, taču tas ir tikai pats sākums. Būtība ir pašā virzībā pa Ceļu, nevis lai mīņātos uz starta vietas. Jautājums – priekš kam stāties uz Ceļa, ja negribi iet pa to? Savukārt bez komandas virzība pa Ceļu nav iespējama. Tieši tādēļ nopietnās skolās un centros cilvēku uzreiz gatavo stāties uz Ceļa un virzīties pa to bez kavēšanās. Citi varianti vienkārši nav lietderīgi. Iziet sākuma transformācijas etapu, nostāties uz Ceļa un tikai tad sākt meklēt komandu – tas ir muļķīgi un neproduktīvi.
 
Daudzi, kad tuvojas nostāties uz Ceļa, „iekrīt” uz visdažādākiem svētlaimes stāvokļiem. Tie ir ļoti dažādi un ārkārtīgi patīkami. Cilvēks tajos var pavadīt gadus, nesaprotot, ka dzīve paiet un viņa attīstība ir apstājusies. Agrāk vai vēlāk šie stāvokļi beidzās, un cilvēks izmisīgi cenšas jebkādiem līdzekļiem tos atgūt. Svarīgi ir saprast, kāda uzdevuma dēļ mēs esam ieradušies šajā pasaulē, nevis bēgt no tā, tērējot labākos dzīves gadus muļķībām. Labāk atvērt acis un godīgi paskatīties uz to, un sākt to risināt šeit un tagad, nevis atlikt līdz bezgalībai.
 
Nav vērts salīdzināt vai kritizēt kādas prakses. Runa nav par to piemērojamību un efektivitāti ērtas dzīves nodrošināšanai. Mēs runājam par pilnīgu izeju ārpus prāta, kam nav nekā kopīga ar kādu praksi.

Mums nepieciešami cilvēki, kas gatavi nostāties uz Ceļa un virzīties pa to. Ja cilvēks aprobežojas tikai ar jelkādu praksi, viņš vienkārši nav gatavs nopietnai sarunai, viņš negrib pa īstam runāt ar savu dzīvi, viņš neliks neko vērtīgu uz kārts, viņš nav gatavs dialogam ar Dievu.
 
Cits jautājums – kādas tehnikas un prakses labāk der cilvēkam, ņemot vērā viņa nacionālās un kultūras īpatnības, lai palīdzētu viņam ātrāk un drošāk pietuvoties izejai no prāta rāmjiem. Katra zemes reģiona iedzīvotajiem ir pieejamas atstrādātas un vairākkārtīgi pārbaudītas metodes, tāpēc būtu muļķīgi izgudrot kaut ko jaunu vai strīdēties par to, kurai no tām vairāk priekšrocību. Ja nav noteikta mērķa, neviena no praksēm nedos ievērojamu rezultātu. Un otrādāk, ja mērķis ir skaidri redzams un cilvēks iet uz to un ieguldās uz simts procentiem, tad viņš var iztikt vispār bez prakses. Prakse ir vien lielisks palīglīdzeklis, kas dod iespēju izturēt slodzi, kas gulsies uz organismu.
 
Diemžēl, vairums cilvēku saprot, ka stāšanās uz Ceļa un virzība pa to – tas ir mērķis, līdz kuram viņi vēl nav izauguši. Tajā pat laikā daudzas unikālās tehnikas, kuras mēs dodam mācību ietvaros, ir spēcīgs cilvēka iekšējā brieduma katalizators. Kā saka - apetīte rodas ēdot. Apmācība var salīdzinoši ātri pievest cilvēku pie Ceļa, tomēr tālāk ir nepieciešama nepastarpināta, dzīva komunikācija ar skolotāju. Nekādas sakrālās grāmatas, nekādas tūkstošiem gadus vecas mācības nedos cilvēkam iespēju pārvarēt prāta varu, te iespējams vien individuāls piegājiens... tas nav konveijers.
 
Atpakaļ · Nākošā
   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2018 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2018 K.K.Kukurs