palasīsim un paklausīsimies - Skola vai transformātora būda
Latviski По русски English
Apmācības skolā
Par skolu
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »


 
 


 

.
 
Skola vai transformātora būda
 

Turpināsim par atmošanos, par kuru runājām iepriekš. Dzīvē mēdz būt tā, ka cilvēks var iekļūt kādā no atmošanās sākuma fāzēm arī spontāni, neapzināti. Bet parasti uz to aiziet daudzi gadi. T.i. cilvēka daba pakāpeniski uzkrājās, un pēc tam notiek nenozīmīga cilvēka transformācija. Teiksim, pagāja 25 gadi. Bet 25 gadi – tas ir nopietns termiņš.
 
Ņemsim tādu piemēru, kaut arī diezgan primitīvu: pieņemsim, ka reizi divsimts, trīssimts gados starp 4 vai 5 miljardiem cilvēku piedzimst unikāls bērns, kuram nav nepieciešams iet mūzikas skolā, mācīties lasīt, rakstīt, viņš uzreiz ir gatavs iet kaut uz konservatoriju. Taču tas nenozīmē, ka mums jāaizver visas skolas parastiem bērniem.
 
Pārdzīvojot klīnisko nāvi, var iegūt kādas spējas, taču tas nenozīmē, ka mums jāstimulē cilvēka daba, apziņa, laižot cauri cilvēkam elektriskie lādiņi, nodarbojoties ar sadismu.. Proti, mēs runājam, ka var modināt cilvēka dabu dažādos veidos.

Ir skola, kas visiem dod iespēju iegūt nepieciešamo izglītību un sagatavošanu, lai veiktu Ceļu. Skolā mēs sākumā mācāmies netraucēt savai dabai, bet vēlāk - vadīt to. Tad nav nepieciešams tik ilgs laiks. Šādas izglītības gadījumā sagatavošanās notiek komfortablāk, un nevis tā, lai daba „nopludina līdzenumu” un ietu kā pagadās. Tāpēc pastāv skola, kas māca, kā racionālāk un mierīgāk to izdarīt. Šeit var daudz runāt, taču vārdu līmenī tas viss ir ļoti virspusēji un neatspoguļo būtību.
Mēs jebkurā gadījumā nonāksim pie sapratnes, ka bērnu dārzs un silīte (sabiedrības pasaule) nav jālikvidē. Un to, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi no bērnu dārza iziet. Viņiem vajag atvieglot stāvokli un sagatavot viņus pārejas etapam uz skolu, paskaidrojot dažas lietas.
 
Mums ir jārada alternatīva sabiedrībai. Un jāparāda atšķirību dzīves kvalitātē. Tas ir tik skaisti!!!
 
Bet lai tur nokļūtu, ir jāievēro vairāki nosacījumi, kurus nav viegli izpildīt. Ne velti tik daudzi slaveni cilvēki, Holivudas zvaigznes cenšās iekļūt ašramos vai klosteros, kas patiešām nes patiesību. Bet viņus tur neņem, neskatoties uz viņu slavu un miljoniem. Par viņiem tur pat nezin. Tā ir pavisam cita sistēma, tajā ir pilnīgi citas vērtības.
 
Un šādu alternatīvu sabiedrībai ir jārada cilvēkiem, kas stājās uz garīgās pilnveidošanās Ceļa. Viens cilvēks neko neizdarīs, ir nepieciešama komanda.
 
Pastāv skola, sistēma, kura ved cilvēku „no un līdz”, un parāda tam daudz vairāk un tālāk, nekā kāds vispār spēj parādīt. Pie kam - tas iespējams ikvienam cilvēkam. Pat tam, kurš atrodās ļoti smagā situācijā, taču grib no tās izkļūt.
 
Ir vēl viens faktors. Lieta nav popularizēšanā un kādu tiešu prakšu uzspiešana. Nepieciešams radīt vides, kurās ir iespējama cilvēku nobriešana, palīdzība cilvēkiem, kuri spēs noiet Ceļu caur dažādiem svētlaimes stāvokļiem un atmošanās fāzēm. Prakses, kā tikai tehniskais aspekts, ir otršķirīgas - par to vairākkārt runāts. Ir iestrādāta sagatavošanas sistēma. Citādi katrs piedāvās savu metodi. Daudziem daba tika sagatavota neapzināti dažādās praksēs un reliģijās: kādam islāmā, kādam budismā.. Jābūt sēklas dīgšanai.. tā neizdīgs, kamēr daba nenobriedīs un nesāks transformāciju. To tikai jāiemācās virzīt. Ar to arī nodarbojās praktiķi.
 
Aleksandra: Esmu literatūrā saskārusies ar tādu viedokli, ka visi sevis paša meklējumi, darbs ar savu virzību – ir tikai prāta nemiers, patiesībā nepieciešams apzināties sevi, saplūst ar dabu un vairs neko nevajag darīt.. kaut kāda statika.
 
Genādijs: Principā mēs jau par šo tēmu vairākkārt runājām.. Katrā cilvēkā un visā dzīvajā un nedzīvajā ir būtība, apziņa, patiesība, kurai principā neko vairs nevajag. Mēs visi esam Dieva daļas. Un Dievs ir mūsos, un Dievs ir ārpus mums. Mums tikai jānoņem visas čaumalas, kaudzi apģērba, un jāizvelk „kodols”. Bet tas arī ir tas darbs, kas virza pretī sev, un tas arī ir Ceļš. Protams, cilvēks, kuram iespēra zibens vai transformātora būdā, kurš slīka vai kā citādi kuram „pieleca”, - viņš teiks: priekš kam vispār ar tādiem niekiem nodarboties? Bet mēs taču nevaram visus stumt iekšā transformatoru būdās. Kurš izdzīvos – ar to turpināsim runāt. Viss nav tik primitīvi. Sēkla izdīgs un nobriedīs tikai tad, kad tā būs gatava. Tā ir daba, un mums ar to jāatrod kopīga valoda. Mēs varam radīt apstākļus arvien ātrākai un ērtākai nobriešanai. Tas ir ļoti būtisks un svarīgs moments.
 
Zināšanas var dot tikai profesionālis. Ir eiropas kopējā sistēma... tāpat kā parastā skolā ir nepieciešams apgūt noteiktu skaitu priekšmetu. Tā ir racionāla, labi pārbaudīta sistēma, kas dod iespēju mācīties, augt un pāriet nākošajās klasēs.
 
Aleksandra: Sanāk, ka tad, kad cilvēks noņem visu un paliek tikai kodols, tad vairs neko nevajag? Sēdi un kaifo par vienotību ar pasauli?
 
Genādijs: Nē, tas kā reizi arī ir tas krasts, par kuru tik daudz runājām. Bet cilvēkam vajag aktīvi darboties, nevis sēdēt un kaifot. Tie ļaudis, kuri kaut kādā veidā nokļuvuši līdz „kodolam”, dzīvo sabiedrībā, strādā, viņiem ir ģimenes, bērni, viņi nesēž un neapcer mūžību. Uz „kodola” virzība pa Ceļu neapstājās, tur viss tikai sākās. Cilvēks dzīvos tik ilgi, kamēr viņš neizsmels visas attīstības iespējas fiziskajā veidā. Viss ir ļoti racionāli. Un kamēr vien viņš ir šeit, viņš mācīsies. Un tālākā attīstība notiek jau vairs ne šeit. Mēs taču nesēžam bērnu dārzā vai skolā bezgalīgi. Tāpat arī šeit.
Atpakaļ · Nākošā · Iepriekšējā
   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2019 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2019 K.K.Kukurs