Visi Garīgās Prakses elementi apraksta iekšējo stāvokli, kuru iespējams sajust tikai regulāri nodarbojoties ar Praksi. Jebkurš, pat ļoti smalks šo elementu apraksts, nespēj sniegt precīzu izpratni par šo elementu būtību. Tas līdzinās simfonijas aprakstīšanai kurlam cilvēkam vai saulesrieta izklāstam aklajam. Tie būs tikai salīdzinājumi, pie tam subjektīvi. Tikai praktiskās nodarbības var sniegt cilvēkam nepieciešamo iekšējo pieredzi. Tāpēc šeit tiek sniegts tikai vienkāršots un iepazīstinošs dažu Garīgās Prakses elementu apraksts.

   Meditācija. Pilns nosaukums – «Primoriārās» skaņas Zināšanu Paradentālās meditācijas tehnika. Tas ir ārkārtīgi apjomīgs jēdziens. Tāpēc šeit tiek aprakstīti tikai daži no daudzajiem meditācijas aspektiem.
   Meditācija ir Garīgās Prakses daļa, kuras laikā cilvēks mācās atrasties harmonijā ar Dabas likumiem. Tā ir ļoti vienkārša prāta nodarbe, kas neprasa piepūli un notiek baudas un komforta stāvoklī. Meditācijas laikā maksimāli darbojas un visu dara Daba, Dabas spēks, kurš ir neierobežoti pārāks par mūsu intelektu, un kurš vienmēr darbojas pareizi. Ir tikai jāiemācās netraucēt šim spēkam darboties un izlabot visas mūsu organismā esošās problēmas. Šī spēka iedarbināšanai ir nepieciešams ļoti smalks un ļoti spēcīgs enerģijas veids, kuru apzīmē kā «enerģētiskā vibrācija». Vēl to bieži sauc «mantra», «sozvučie», kaut gan šie nosaukumi pilnībā neatspoguļo notiekošā patieso būtību. Šo «enerģētisko vibrāciju» katram skolniekam individuāli piemeklē Skolotājs, atbilstoši katra cilvēka unikālajai dabai.
    Meditācija sniedz arī iespēju ātri atjaunot organismu un tādu atpūtu, kas ir daudz dziļāka par miegu. Līdz ar to arī daudzkārt palielinās jebkuras cilvēka darbības efektivitāte.
   Meditācija paātrina cilvēka evolucionāro izaugsmi, virzību pretī augstākajam Saprātam. Tā ir vērsta uz ātru cilvēka garīgo izaugsmi. Tālākie meditācijai sekojošie Garīgās Prakses elementi cilvēka garīgo attīstību paātrina vēl vairāk.
   Meditācija – tā ir pilnīgi atsevišķa un patstāvīga Garīgās Prakses kategorija. Diemžēl, bieži vien kļūdaini par meditāciju tiek uzskatītas pozitīvās domāšanas, relaksācijas, koncentrācijas, vizualizācijas un citas līdzīgas tehnikas. Tās ir atšķirīgas lietas.
   Meditācijas apgūšana dod iespēju:
      – atbrīvoties no jebkura garīgā un fiziskā noguruma;
      – atbrīvoties no jebkāda stresa;
      – saglabāt iekšējo līdzsvaru un rīkoties racionāli kritiskās situācijās;
      – risināt problēmas ātri un racionāli;
      – attīstīt visa organisma spējas – no garīgajām līdz fiziskajām;
      – būt brīvam no apstākļiem;
   Un tas, ne tuvu, vēl nav viss.
   

Lūgšana. Aprakstīt to praktiski nav iespējams. Jebkurš kopējs raksturojums ir ļoti tuvināts un aptuvens. Lūgšana Garīgajā Praksē atšķiras no klasiskās lūgšanas izpratnes reliģijā.
   Nosacīti lūgšanu var dalīt trīs sastāvdaļās: piedošana, atklāsme un pateicība.
   Piedošana ietver sevī arī līdzcietību – spēju izjust ar dvēseli, kā tuvu, tā arī nepazīstamu cilvēku, un arī visas apkārtējās pasaules sāpi.
   Lūgšana ir viens no svarīgākajiem līdzekļiem, ar kura palīdzību sagatavot visu cilvēka organismu kontaktam ar augstāko Saprātu. Lūgšanas laikā cilvēks mācās lūgt piedošanu un piedot, pieņemt mīlestību un mīlēt, būt pateicīgam un atvērtam u.t.t. Tas ir ļoti smalks garīgs darbs, kura laikā cilvēks attīra savu dvēseli, kļūst garīgi spēcīgāks un pilnveidojas arvien vairāk un vairāk. Cilvēkam ar nesagatavotu organismu šo filigrāno darbu paveikt ir ārkārtīgi grūti.

   «Seičas» stāvoklis (tas, kas notiek šobrīd). (Elementa nosaukums netiek tulkots). Šim stāvoklim ir ļoti daudz dažādi aspekti un dziļuma pakāpes. Šajā stāvoklī nav ne domu, ne laika izjūtas. Atrodoties tajā cilvēks novāc jebkādu pretestību Dabai, atrodas harmonijā ar to, un rīkojas spontāni pareizi.
   Neliela daļa no daudz dziļāka «seičas» stāvokļa apgūšanas procesa ir tā saucamā «iziešana no ķermeņa» un ceļošana laikā un telpā. Šāda pieredze ļoti ātri un spēcīgi maina pozitīvā virzienā pašu cilvēku un viņa attieksmi pret pasauli. Pietiekoši dziļš «seičas» stāvoklis sniedz cilvēkam pavisam citādu mūsu pasaules, uz arī citu apkārtējo pasauļu, redzējumu.
   Termins «seičas» (vai «šobrīd, «te un tagad») kā Garīgās prakses elements literatūrā tiek pieminēts ārkārtīgi reti. Biežāk tiek runāts par Nirvānas stāvokli vai garīgās attīstības pakāpi samadhi. Tiek runāts par stāvokli, kurā cilvēks skaidri un konkrēti uztver augstākstāvošās pasaules, tā saucamās «reālās pasaules».

   Impulsu un bloku shēmas atklāj un attīsta visu to labāko, kas ir cilvēkā.
   Tie ir vieni no spēcīgākajiem Garīgās Prakses palīglīdzekļiem, kas, kopā ar citiem Prakses elementiem, spējīgi sagatavot cilvēka organismu kontaktam un arī tālākajai sadarbībai ar augstāko Saprātu mūsu pasaulē. Ar impulsu un bloku shēmu palīdzību nostiprinās arī cilvēka fiziskā un garīgā veselība.
   Šīs shēmas tiek dotas kā papildinājums Dabas spēkam, kurš palīdz cilvēkam mainīties, darbojoties viņā meditācijas laikā. Tās stimulē cilvēka morālo un ētisko izaugsmi un audzināšanu, daudzkārtīgi pastiprinot visu prakses elementu darbību.

   «Kontakts ar augstāko Saprātu». Šis elements sastāv no trīs etapiem: sagatavošanās kontaktam, kontakts (saruna), «sadarbība».
   1. etaps – atbilstoša organisma sagatavošana gan kontaktam, gan tam, lai pēc katra kontakta nebūtu nepieciešams ilgstoši atjaunoties.
   2. etaps – apzinātas apmācības uzsākšana pie augstākā Saprāta.
   3. etaps – mācības un sadarbība ar augstāko Saprātu. Sadarbības mērķis – iegūto zināšanu pielietošana dzīves uzlabošanai mūsu pasaulē.

   Visa garīgā prakse ir virzīta uz cilvēka laimi. Cilvēks ir dzimis laimei. Nodarbojoties ar Garīgo Praksi, cilvēks kļūst harmonisks ar apkārtējo pasauli, kļūst laimīgs. Tikai Garīgā Prakse sniedz reālo pasauļu pieredzi. Parasti mūsu apzinātā dzīve pamatā aptver tikai nereālās, «ēnu» pasaules, tā saucamās «maija» pasaules hinduismā. Reālās pasaules atšķiras ar pavisam citu pasaules uztveršanas kvalitāti, un pastāvīgi aptverošu pilnīgas mīlestības un laimes stāvokli.
   

– APZIŅAS ATTĪSTĪŠANAS PRAKSE