Par kvalitatīvi jaunu dzīves uztveri
vai ko nozīmē garīgs iekšējs Ceļš?
Lasītāj, iedomājieties, ka Jums no pieciem maņu orgāniem ir palicis tikai viens – tauste.
Vai Jūs piekristu šādai apmaiņai par lielu naudas summu? Ļoti lielu summu? Papildus vēl iegūsiet lielu varu. ... Es domāju, ka diezin vai – tik ievērojamu uztveres līmeņa samazināšanos nav iespējams kompensēt ne ar ko.
Tāda pati starpība, bet šoreiz pasaules uztveres bagātināšanas virzienā (turklāt vēl daudzreiz lielāka) veidojas, kad cilvēks ir pārkāpis Tīrās Apziņas robežu Reālajās pasaulēs (tas, kas atrodas aiz Tīrās Apziņas vai Atmoda robežas; tā kā šie jēdzieni nav prātam aptverami, par tiem nekas nekur nav teikts).
Ja palūkojam jautājumus par cilvēka attīstību no šī skatu punkta, tad pats saprātīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk tur nokļūtu. Tādējādi dzīve kļūst par apzinātu sagatavošanos šīs robežas pārkāpšanai. Ne jau tāpat vien dzīve mums ir dota!
Visi cilvēki nonāks līdz šai iekšējai robežai. Stumti, vesti… caur dažām dzīvēm vai ļoti daudzām, caur ciešanām vai caur ļoti lielām mokām, bet nonāks.
Un, ja tas ir neizbēgami, tad varbūt pašiem sākt virzīties vajadzīgajā virzienā (darīt to, ko no mums vēlas sagaidīt)? Kāpēc lieki izšķiest laiku? Parādās eksistences jēga! Bet, sākot kustību šajā virzienā, cilvēks jau ar savu pieredzi pārliecinās, ka tikai šādā veidā ir iespējama harmonija ar dzīvi, ko visi tik ļoti meklē.
Lūk šo ziņu ir centušies un turpina censties aiznest līdz cilvēkiem visi tie, kas šo robežu ir pārkāpuši un gājuši tālāk (tādi kā Kristus, Buda, Krišna, Muhameds...) Ja nē, tad arī runāt pagaidām nav vērts... acīm redzot pārāk agri ...
- - - - - - - - - - - - -
Cilvēka iekšējo attīstību nosacīti var iedalīt vairākos līmeņos:
1) Cilvēks sāk interesēties (viņam kaut kā pietrūkst...) ... lasa literatūru, komunicē ... tātad sāk meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīvi;
2) Iestājas briedums... sākas citu cilvēku meklēšana, kuri nodarbojas ar savu garīgo attīstību. Ar mēģinājumu un kļūdu metodi cilvēks nokļūst pie meistariem;
3) Sākas nopietna nodarbošanās ar garīgo praksi (un ne obligāti savā dzimtenē).
Dzīve spiež attīstīties – tas nav apspriežams, dzīve tādam mērķim arī ir dota. Zinu es to vai nē, gribu vai nē, es tik un tā attīstīšos. Tas ir iekšējs process.
Sākotnējais būtiskais punkts šajā attīstības ceļā – Tīras Apziņas robeža.
Dzīve gatavo cilvēku šī robežas pārkāpšanai, iztīrot no viņa VISU, kas traucē (tāpēc arī saucas – „Tīrs”). Tā viņu gatavo virzībai tālāk Reālajās pasaulēs, kur cilvēks uztver pasauli arvien tīrāk, bez kropļojuma, tādu, kāda tā ir. Tas nozīmē – reāli. Garīgā prakse ļauj ātri sagatavot cilvēku šai pārejai, praktiski pieved cieši klāt šai robežai...
Pārejot Tīras apziņas slieksni, ko dažādās kultūrās un reliģijās dēvē dažādi - Atmoda, Apgaismība, Realizēšanās, Izglābšanās, cilvēka dzīves uztvere mainās pašos pamatos. Pat līdz tādai pakāpei, ka visu savu iepriekšējo dzīvi viņš grib pēc iespējas ātrāk aizmirst kā murgainu sapni. Tie, kas to ir sasnieguši, apgalvo, ka viss, kas ir bijis līdz Tīrajai Apziņas robežai, ir nevis dzīve, bet cīņa par izdzīvošanu. Pārejas brīdī pār šo līmeni cilvēks pārvērš savu prātu no saimnieka par labu palīgu un pārslēdz dzīves uztveri uz augstāku apziņas līmeni. Tādā veidā viņš novērš VISU savu problēmu un ciešanu cēloņus.
Apzināta iekšēja virzīšanās uz arvien augstāku apziņas līmeņu apguvi daudzās kultūrās tiek dēvēta vienā vārdā – CEĻŠ. (Nosacīti arī dzīvi var uzskatīt kā zināmu Ceļu, tikai tas nav apzināts, un tas ir ļoti svarīgi! Katru nakti miegā mēs atrodamies Reālajās pasaulēs, tikai neapzināti... )
Jēdziens „Ceļš” bieži tiek izprasts nepareizi. Ja es sāku lasīt garīgo literatūru, interesēties par to, tad es vēl neesmu uz Ceļa. Pat tad, ka es esmu uzsācis veikt kaut kādus fiziskos un elpošanas vingrinājumus, meditācijas... tas arī vēl nav Ceļš. Tas viss tikai pieved pie Ceļa un sagatavo tam. Pagaidām tā ir tikai teorētiskas un praktiskas informācijas apkopošana par Ceļu. Lai nostātos uz Ceļa un varētu virzīties pa to, noteikti ir jābūt izpildītiem zināmiem nosacījumiem.
Nosacījumi virzībai pa Ceļu:
1) Skolotāja esamība;
2) Domubiedru grupa (komanda);
3) Pats Ceļš (skaidra mērķa saskatīšana).
Garīgās Zināšanas ir apgūstamas vai nu praksē vai nav apgūstamas nemaz. Tāpēc iedziļināties šīs tēmas apspriešanā ir iespējams tikai nodarbojoties ar pašu garīgo praksi.
- - - - - - - - - - - - - - - - -
Kad putnēns vēl ir olā, tas dzīvo un attīstās pēc olas likumiem. Pēc tam, nedaudz ieplēsis čaumalu, tas pa spraudziņu ierauga pārsteidzoši plašu pasauli! (Tas ir brīdis, kad viņš sāk sajust sevi olā un vēlas tikt BRĪVĪBĀ, tā arī ir „Nostāšanās uz Ceļa”. Viens no daudzajiem garīgās prakses uzdevumiem - palīdzēt cilvēkam šajā procesā.)
Pēc tam viņš no visa spēka cenšas pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā no savas šaurās pasaules. Bet izkļuvis ārā, dara visu iespējamo, lai ātrāk iemācītos LIDOT – viņš taču ir PUTNS!
Pat vēl atrodoties olā, viņš jau bija putns, tikai pagaidām – dusošs... briestošs LIDOJUMAM.
Bet iemācījies lidot, tas ceļas augšup...
Visas pasaules vadošās garīgās autoritātes ir runājušas tieši par AUGŠĀMCELŠANOS. Bet „čaumalas sadauzīšanu” (Atmoda), lai arī svarīgs, bet ir tikai starpposms šajā attīstības ceļā.
Mēs pagaidām dzīvojam olā – ilūziju un ciešanu pasaulē... Tāpēc ātrāk kļūsim par PUTNIEM! Zināšanas, kā to panākt, ir. Vai mēs to pietiekami vēlamies?..
KLUSUMA PRAKSE
