Pamazām mani sāka mācīt. Parādīja, ka spēju ārstēt cilvēkus.

Man piezvanīja kaimiņiene un lūdza palīdzēt. Viņai bija daudz nepatikšanu, turklāt pati jau mēnesi slimoja.

Iegāju pie viņas, lai aiznestu naudu – labi, ka man tobrīd bija iespēja viņai palīdzēt. Kaimiņiene, satuntulējusies segās, sēdēja gultā, bet viņu tik un tā kratīja drebuļi. Viņai bija ļoti slikti. Viņa atgādināja vienu vienīgu nervu kamolu. Man pēkšņi kļuva tik ļoti žēl, ka vēl nemāku dziedināt un neko viņas labā nevaru darīt, kā to būtu varējuši Andrejs un Ilona, bet es izlēmu pamēģināt izdarīt jel kaut ko. Man ļoti gribējās viņai palīdzēt.

Pasēdēju kopā ar viņu, parunājos, mēģināju viņu nomierināt, šo to paskaidroju. Sāku kopā ar viņu taisīt attīrošo elpošanu, apklušanu, svētku sajūtu, nepārtraukti mēģinot dot viņai sirds siltumu. Un pēkšņi drebuļi pārgāja un viņa sāka iemigt... Man izdevās!


29.06.03.

Šodien man tika sniegta vēl viena mācība, kas ilga 40 kilometrus vai pat ilgāk, ja skaita no paša sākuma, no Rīgas.

Vakar pēc nodarbībām Ropažos mājās atgriezos apbēdināta – mūsu grupu neņem līdz uz nometni. Saprotu, ka apvainoties uz Genādiju ir muļķīgi – viņam labāk redzams, vai mēs varam braukt vai nevaram.

Pēc kāda laika tiku galā ar savām emocijām, taču kaut kas tomēr man nedeva mieru, tas mani pilnīgi smacēja nost. Man ar dēlu vēl divas nedēļas bija jādzīvo Rīgā, jābrauc tajā sasmakušajā sabiedriskajā transportā, jāelpo smirdīgais pilsētas gaiss, kamols ķērās kaklā un es neko tur nevarēju darīt.

Nākamajā dienā biju ieplānojusi braukt pakaļ dēlam. Jau sen biju izdomājusi, ka braukšu ar velosipēdu. Pavisam nesen biju to iegādājusies un tieši tādu, par kādu vienmēr biju sapņojusi, pie tam ar nosaukumu "Pegasus".

Uz laukiem var nokļūt divos dažādos veidos. Pirmais un vieglākais ceļš ir braukt 100 km ar autobusu un pēc tam no pieturas iet 3 km kājām. Otrs, kuru šoreiz biju izvelējusies, bija grūtāks, bet interesantāks – sākumā ar elektrisko vilcienu līdz Aizkrauklei, tad 40 kilometrus ar velosipēdu.

No rīta piecēlos pilnīgi kā salauzta. Šonakt tā arī nespēju aizmigt, bet tabletes dzert negribēju. Pēdējā laikā biju sākusi tās lietot gandrīz vai katru dienu – izskatījās, ka atkal esmu pārgājusi uz zāļu lietošanu. Nolēmu pielikt tam punktu. Ja mani grib mācīt caur slimību, tad labāk to sajust, galu galā zāles nav atrisinājums – ar slimību jātiek galā savādāk.

Pats nepatīkamākais bija tas, ka man atkal uznāca depresija, negribējās neko darīt, negribējās nekur braukt, gribējās saritināties kamoliņā un sēdēt, truli blenžot vienā punktā, kā žurkai, kas pārēdusies indi.

Sevi pārvārējusi, izpildīju vingrinājumu kompleksu, kļuva nedaudz labāk. Taču pavisam nedaudz. Bet, kad pēc meditācijas sakās impulsi, sajutu, ka nespēju tos pildīt.

Saprāts manī uzstāja, ka šādā stāvoklī doties ceļā ir neprāts, jo pat mazākā fiziskā piepūle mani noveda pie elpas trūkuma. "Un ja nu pa ceļam sarauj krampji? Tad radinieki teiks, ka mani līdz tam novedusi prakse."

Nezinu kāpēc, bet man negribējās ieklausīties saprāta balsī. "Tev taču kaut ko parādīja," es pie sevis nodomāju," uzticies, pasaule tev palīdzēs. Ja pilsētā ir tik daudz mīlestības, tad mežs, caur kuru brauksi, atdos tev visu. Nekas slikts ar tevi nevar notikt." Ar grūtībām no trešā stāva dabūju lejā velosipēdu un nodomāju, ka man palaimēsies, ja spēšu aizbraukt līdz stacijai, bet pavisam nesaprotamu iemeslu dēļ man gribējās apklusināt savu saprātu.

Pilsētā bija karsts. Tā kā man šis tas vēl bija jānokārto muzikālajā redakcijā, nācās braukt cauri visam centram. Mašīnas, dvinga, luksofora sarkanā gaisma – viss mani kaitināja. Un atkal galvā sāka parādīties visādas muļķības: "Cik gan viņiem tur jauki pie dabas – nometnē. Bet tu te sēdi un osti visu šo. Gribu uz Salacgrīvu pie jūras. Aizbraukšu un lai tad viss jūk un brūk." Galvā lidinājās dažādas domas, aizvainojums te parādījās, te atkal apdzisa, jo mēģināju kaut kā tikt ar to galā. Tā tas turpinājās līdz pašam vilcienam.

Vilcienā man gadījās apbrīnojami runīgs ceļabiedrs. Iesvempos vagonā ar visu velosipēdu. Sapratu, ka vienīgajā vietā, kur varētu novietot to sev līdzās jau apsēdies kāds pavecāks vīrietis. Pieklājīgi palūdzu viņu pārsēsties, jo man sava mašīna kaut kā jānoliek pie vietas, bet vagonā vēl daudz brīvu sēdvietu. Taču viņš paskatījās uz mani un teica: "Mums šeit pietiks vietas abiem. Vai tad es izskatos tik briesmīgs?" "Nē, neesat vis briesmīgs" es sarūgtināta atbildēju. Gribējās pabūt vienai, bet tagad nekas cits neatlika, kā piemesties līdzās. Velosipēda priekšējais ritenis sliecās sasmērēt mana ceļabiedra bikses, bet acīmredzot tas viņu neuztrauca. Viņš bez apstājas kaut ko burkšķēja gan par to, ka viņam dzīvē nav veicies, gan par to, kā pareizi audzināt bērnus. Sākumā tas mani kaitināja, bet tad nodomāju, ka labāk papļāpāt ar viņu nekā simts reizes pārcilāt galvā vienas un tās pašas muļķības. Iespējams, man viņu atsūtījuši no augšas, lai novērstu no kaitīgām domām. Tā mēs braucām gandrīz līdz pašai Aizkrauklei. Viņš izkāpa vienu pieturu ātrāk.

Piecus kilometrus no stacijas līdz pilsētai braucu pa līdzenu ceļu. Braukt bija viegli, jo nebija ne pagriezienu, ne pakalnu. Es izbaudīju ātrumu un dabu. Mieru nedeva vienīgi kamols saules pinumā, tas spieda un neļāva brīvi elpot.

Aizkrauklē piepildījusi mugursomu ar produktiem, devos uz dambja pusi, pār kuru veda ceļš. Gandrīz kilometru garš nobrauciens, vējš, nenormāls ātrums, viena vienīga sajūsma, tikai nedaudz traucēja smagā mugursoma.

Otrpus dambja mani gaidīja tikpat garš ceļš augšup. Papriecājusies par upes ainavu, es piestiprināju mugursomu pie bagāžnieka, uz kura jau bija uzkrauts grozs ar puķu stādiem un citām lietām. Krāvums neizdevās ļoti stabils, toties nekas vairs nespieda muguru un plecus. Ceļš bija grūts, un es domās pateicos Dievam, ka rīta karstums zudis un pie debesīm varēja manīt mākonīšus. Lielā karstumā brauciens kalnup man nebūtu pa spēkam.

Atkal apnicīgi uzmācās un desmitiem reižu riņķoja pa galvu tās pašas domas un Sergeja vārdi: "Māja taču nav no gumijas." Bāru sevi par neprasmi no tām atslēgties un vienkārši braukt.

Tagad ceļš bija kļuvis paugurains, brīžiem braukt bija viegli, brīžiem grūti. Periodiski atcerējos mācību, kas man tika dota pirms trim dienām un centos noskaņoties uz mīlestību, pateicību pret apkārtējo dabu, bet man tas ne visai izdevās. Galu galā spēki mani pameta, sirds dauzījās tik dobji kā lielas bungas, trūka gaisa, saules pinumā spieda, bet priekšā vēl bija 3/4 ceļa.

Atstāju savu "Pegazu" ceļmalā, bet pati nokāpu pļaviņā veikt dažus vingrinājumus, lai savestu sevi kārtībā. Sēdēju ar aizvērtām acīm uz akmens un ieelpoju svaigo meža gaisu, kad pēkšņi izdzirdēju: "Sveiki! Kā klājas? Vai drīkstu atpūsties jums līdzās?" "Nē", es atbildēju, man pavisam neglaimoja atpūsties līdzās šim tipam, kurš nebija skaidrā.

"Man jau laiks braukt."

"Šķiet, ka mums ir pa ceļam."

"Tā izskatās" es bezcerīgi atbildēju. Bet patiesībā viņš izrādījās visai amizants. Viņš brauca no Aizkraukles ciemos pie māsas. Skaidroja, ka parasti braucot ar mašīnu, bet pa Jāņiem trīs dienas dzēris un taisās to turpināt pie māsas – vajag taču sevi kaut kā izklaidēt atvaļinājuma laikā.

Mēs braucām pļāpādami, stāstot anekdotes par dzērājiem. Viņš mani mēģināja pārliecināt, ka nav alkoholiķis, vienīgi varot sevī ieliet daudz šņabja, jo stiprs organisms. Vispār viņš mani pamatīgi izsmīdināja.

Pēc tam, kad viņš atvadījās un nogriezās sānceļā, itin drīz man parādījās jauns ceļabiedrs. Šoreiz milzīgs KAMAZS.

Ietinis mani visu svelošos dūmos tas apstājās 100 metrus man priekšā. Kad biju to sasniegusi šoferis pajautāja, vai es zinot kā nokļūt kaut kādā pilsētiņā. Atbildēju, ka pati visiem jautāju ceļu un devos tālāk. Viņš mani apdzina vēl reiz un atkal apstājās 300 metrus priekšā.

"Varbūt gribat ielūkoties kartē?"

"Nē, paldies. Nu jau es zinu, kā jābrauc." es nokliedzu pabraucot garām, klusībā niknojoties par mašīnas radīto neciešamo smirdoņu. Trešo reizi Kamazu ieraudzīju ceļmalā piecsimt metrus tālāk, viņš jautāja zemniekiem ceļu. Pēdējo reizi mēs satikāmies pie ceļmalas veikala un es apjautājos, cik reizes viņš vēl taisās laist man virsū šos smirdīgos dūmus. Atbildes vietā viņš lūdza, lai nosaucu savu telefona numuru, bet sarūgtināts uzzināja, ka "telefonus" nevienam nedodu un vispār braucu pie dēla. Viņš mīlīgi atvadījās un beidzot aizdrāzās prom.

Veiktajā ceļa posmā dzīve, vienu pēc otra sūtot ceļabiedrus, it kā novērsa manu uzmanību no slimības un sliktām domām. Turpmāk ceļabiedru vairs nebija, bet bija atlicis vēl pus ceļš.

Pēkšņi kaut kas aiz muguras nobrakšķēja – sagāzās mana nedrošā konstrukcija – mugursoma un grozs nolidoja uz ceļa. Sapluinītos stādus saliku atpakaļ, bet mugursomu uzkāru plecā. Tas bija smagi, sāpes jutu ne tikai saules pinumā, bet arī mugurā. Man bija tikai viens mierinājums – ja esmu spējusi nobraukt tik lielu ceļa gabalu, tad spēšu pieveikt arī atlikušo.

Pārbraucot pāri Viesītes upes tiltam, sākās 10–12 kilometrus garš ceļš, kas bija tik līdzens kā lineāls. Noskalojusies upē, braucu tālāk. Galvā atkal jaucās tā pati putra. Es bāru sevi par vājumu, par to, ka pārāk pieķeros.

– Kāpēc man pirms trim dienām tika dota tā pieredze? Diez vai esmu tās cienīga. Un vispār, kāpēc gan es pieķeros domām par mūsu grupu – Genādijs taču teica, ka būtiskākā ir pati dzīve, nevis sēdēšana uz krēsla. Viņi man parādīja tieši to pašu, bet es nespēju pat tāpat vien braukt ar velosipēdu, baudīt šo mirkli, dabu un braucienu.

Tad nolēmu pameditēt braucot uz velosipēda, vēl jo vairāk tāpēc, ka ceļš bija līdzens. Tas bija pilnīgi tukšs, vajag vienkārši turēt taisni stūri, braukt ar aizvērtām acīm, drošības labad pa brīžam tās paverot.

Sāku ar apklušanu. Vienmērīgi un ļoti patīkami pa ceļa virsmu čirkstinājās riteņi. Vēlreiz pateicos Dievam par to, ka karstums bija mitējies, it kā viss būtu darīts manā labā. Mežā dziedāja putni. Kaut kur vīteroja cīrulis, kurš bija aizmirsis, ka Jāņi jau pagājuši. "Pegazs" viegli traucās uz priekšu, pedāļi griezās bez mazākās piepūles, es izbaudīju braucienu, apkārtni.

Vēlreiz sajutu mīlestības impulsu, ko man sūta apkārtējā pasaule. Pēc tam, nomocījusies pašpārmetumos par savu egoismu, pateicībā sūtīju pasaulei mīlestības un siltuma impulsu. Nezinu, cik ilgi es tā braucu, bet pēkšņi ar izbrīnu konstatēju, ka mugura, uz kuras karājās smagā mugursoma, nemaz nesāp. Pie tam mugursoma vairs nespiež plecus un neliekas smaga. Bija izzudis kamols saules pinumā, elpa kļuva viegla un brīva. Spēki pie manis atgriezās. Es sajutu neaprakstāmu prieku un sajūsmu un kā pārgalvīga meitene sāku dzīt velosipēdu ar pilnu ātrumu, no visa spēka. Lai arī no Rīgas biju izbraukusi ar ārkārtīgi sliktu pašsajūtu, pēc trim ceturtdaļām ceļa jutos vesela un stipra.

Biju pateicīga šim taisnajam, līdzenajam ceļam, gribējās braukt un braukt, bet apbēdināta konstatēju, ka tas drīz beigsies – priekšā jau bija redzams pagrieziens uz Zalvi. No pagrieziena vel 10 kilometri, bet meditēt jau vairs nebija iespējams, ceļš bija klāts ar putekļainu granti un bija nepieciešams uzmanīties. Riteņi bieži trāpīja uz akmeņiem un tie lidoja uz visām pusēm. Bet man vēl joprojām bija priecīgi un viegli. Priekšā kļuva redzams labi zināmais, ar zāli apaugušais meža ceļš, pa kuru jaunībā man patika jāt uz sava kumeļa Marseļkas. Nolēmu nogriezties uz šī ceļa. Tas nedaudz pagarinās attālumu, bet toties būs patīkamāk. Pa ceļam salasījusi gailenītes, nokļuvu mājās, nejūtot ne mazākā noguruma, pat netrenētie kāju muskuļi nesāpēja.

Pavizinājusi dēlu uz bagāžnieka, aizbraukusi pēc piena, uzsāku sarunu ar tēvu.

"Vai zini?" viņš teica, "es jau taisījos braukt uz slimnīcu, bet pirms trim dienām veselības stāvoklis strauji uzlabojās."

"Pirms 3 dienām?! 25. jūnijā?!...".