Personīgā pieredze «Ceļa sākums jeb trīs dienas skolnieka dzīvē»
Latviski По русски English
Par centru
KLUSUMA JOGA
Apmācība
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »

.
Marina Gribinčika
25.06.03.
 
Ceļa sākums jeb trīs dienas skolnieka dzīvē.

Gribu jums pastāstīt, kā man tika dotas atbildes uz dažiem jautājumiem.

Torīt pamodos ar spēcīgu neapmierinātības un aizkaitinājuma sajūtu pret slimību, kas jau tik sen bija mani mocījusi. Pēdējā laikā tā atgādināja par sevi daudz mazāk, bet kāpēc gan tā saasinājusies tieši tagad, kad man bija radušies pilnīgi ideāli dzīves apstākļi – vasara, beidzies darbs skolā, mājinieki aizbraukuši uz laukiem un mani neviens neraustīja, biju pilnīgi viena un brīva, nodarbojos ar savām vismīļākajām lietām – mūzikas sacerēšanu un meditāciju. Manas lietas risinājās lieliski, dzīve man it kā pieskaņojās, tā nepārtraukti deva man negaidītus pārsteigumus un dāvanas, viss ritēja it kā pats no sevis, tomēr slimība saasinājās tik ļoti, ka biju spiesta lietot zāles, kaut arī nelietoju tās jau gadu. Mūzika koncertam, pie kura strādāju, rakstījās neparasti viegli, es vienkārši pierakstīju to, kas skanēja man galvā, pat neaizdomājoties. Visi tehniskie momenti risinājās paši no sevis, notis viegli klājās uz papīra un nebija divdesmit reizes jāpārraksta, kā to parasti darīju. Ja agrāk, noslogota ar pienākumiem pret radiniekiem un darbu skolā, līdzīgu slodzi spēju izturēt divas, divas ar pus stundas, tad tagad jau pēc stundas man kļuva slikti.

Nodarbojos ar meditāciju. Sajūtu ziņā nodarbības bija dažādas. Bet tieši pēc tām, pēc kurām kā likās biju gatava vai lidot, fizioloģija nepielūdzami mani grūda atpakaļ. Līdz šim vēl nekad nebiju tik dīvaini jutusies, mana dvēsele gavilēja vairāk kā jebkad, sajūtot prieku un dzīves piepildītību, bet mans ķermenis gluži vai bruka kopā.

Torīt es nolēmu, ka man jāatrod veids, kā tikt galā ar slimību. Līdz šim es godprātīgi pildīju visus Genādija ieteikumus: skatīšanos debesīs, divus vingrinājumu kompleksus, attīrošo elpošanu. Un ko tad vēl? Biju jau gatava uz visu, kaut piecas stundas dienā uz rokām staigāt, lai tikai slimība no manis atkāptos.

 

Es atcerējos, ko Andrejs stāstīja par vibrokušetes procedūrām un piezvanīju viņam. Viņš atbildēja, ka tas būtu pārāk vienkārši. Procedūra man dos tikai īslaicīgu atvieglojumu, nevis likvidēs slimību. Problēmas sakne esot manī, un, kamēr es nesapratīšot, ko daru nepareizi, slimība mani nepametīs. "Bet ko gan es daru nepareizi?!", es gandrīz vai iekliedzos klausulē, tomēr noturējos un teicu: "Es nesaprotu, ko daru nepareizi".

"To tev parādīs prakse" – atbildēja Andrejs.

Pēc sarunas es nolēmu par katru cenu tikt ar to skaidrībā. Es sevi salīdzināju ar strauju zirgu, kas grib traukties visā ātrumā, bet kurš stingri tiek turēts grožos. Un grožos tur nevis jātnieks, bet... Es nolēmu ieklausīties šajos grožos un kļūt uzmanīgāka pret savām sajūtām. Tikko kā saules pinumā sajutu saspriegumu, domās uzdevu sev jautājumu: "Ko es daru nepareizi?" un sapratu, ka sāpes ir reakcija uz noteikta veida domām, protams, ne jau pozitīvām un pārlieku aizraušanos ar jelkādu nodarbi. Un tad es sāku apstāties katru reizi, kad sajutu mājienu par slimības tuvošanos, taisīju elpošanu, apklušanu, sekoju savām domām. Un pēkšņi sāka notikt brīnumainas lietas.

Vispirms radās kaut kāda neparasta dziļuma sajūta visos vingrinājumos, kas saistīti ar praksi... Es skatījos debesīs un mani it kā vilkšus vilka pašā debesu dziļumā. Elements "apklušana" arī bija kļuvis pavisam savādāks – dziļš un kluss.

Vēlāk es sāku strādāt un pēc kāda laika sajutu signālus saules pinumā un zvanīšanu galvā, bet zvanīšana bija patīkama. Tā atgādināja klusuma sanēšanu un drīzāk līdzinājās aicinājumam sākt vakara nodarbību. Es atbīdīju malā koncerta partitūru, iededzu sveci, izpildīju elpošanas ar apklušanas vingrinājums un sāku skatīties uz liesmu, dodot tai mīlestību un pateicību par spēku un siltumu, ko tā man dod. Pēkšņi es sajutu, ka esmu pilnībā ar to saplūdusi. Man nesaprotamā veidā es zināju dažus mirkļus uz priekšu, ko darīs uguns liesmiņa, uz kurieni tā pagriezīsies. Man sāka likties, ka tā elpo kā dzīva būtne. Zināmu laiku es izbaudīju šo stāvokli, tad sāku taisīt vingrinājumu kompleksu, kurš noritēja pilnīgi jaunā kvalitātē, neparastā klusumā un baudas sajūtā par katru kustību.

Es jau iekšēji priecājos par gaidāmo milzīgo baudu, ko man sniegs meditācija. Bet kāds gan bija mans pārsteigums, kad pēc neparasti dziļās sagatavojošās daļas vibrācija nenāca. Es kā parasti sēdēju uzmanības klusumā, bet viss bija veltīgi. Mani pārņēma pat zināma neapmierinātība, bet tad es nodomāju, ja viss ir tik ļoti mainījies, tad arī vibrācija būs mainījusies, un, ka man jākļūst smalkākai, lai to sajustu Vienu pēc otras devu sev trīs komandas: smalkāka, smalkāka un vēl smalkāka, un tik tiešām pēc pēdējās komandas es sajutu vibrāciju. Sākumā nenotika nekas neparasts. Es kā parasti centos tai atvērties. Bija labi un patīkami, bet tad parādījās baltas gaismas zibšņi. Šai gaismai nebija nekā kopēja ar to, kura parasti parādījās meditācijās, no tās nāca neparastas tīrības un mīlestības impulsi, un es burtiski peldēju šajās sajūtās. Bet to, kas notika tālāk, man pat atcerēties negribas.

Kaut kādā brīdī es sevi sajutu no iekšpuses. Tas, kas es biju, mana būtība, līdzinājās smirdīgam, sastāvējušamies zaņķim. Es zināju, ka līdz eņģelim man ir tālu. Bet tomēr uzskatīju sevi par pietiekami labu, vienmēr tiecos darīt tikai labus darbus, nevienam nevēlēju ļauna, pat tiem, kas man kaut kā bija nodarījuši pāri, bet te... Es sajutu tik spēcīgu vainas sajūtu! Un es vēl gribu, lai pāriet slimība. Es pat brīnos, ka neesmu pārklājusies visa ar vātīm!

Tad es sajutu, ka mani mēģina tīrīt, pavisam nedaudz, bet man kļuva fiziski tik slikti, ka es neizturēju un atvēru acis. Līdz meditācijas beigām bija palikušas vēl piecas minūtes, un es nodomāju, ka man viņiem jāuzticas, lai arī cik ļoti man būtu kauns un lai cik slikti man būtu. Kad es atkal aizvēru acis, kāda balss manī teica: "Šodienai pietiks. Tagad atpūties."

Nezinu, cik daudz laika bija pagājis, varbūt divdesmit minūtes. Es sēdēju uz krēsla, nespēdama pakustēties. Sapratu – ja mani mēģinātu tīrīt vēl nedaudz, es gluži vienkārši nomirtu, jo mans organisms neizturētu. Tad es apgūlos uz gultas. Man bija slikta dūša, vilka uz vemšanu, kauns un asaras mani burtiski vai žņaudza nost. Kad biju tā nogulējusi apmēram stundu, sajutu, ka vairāk tā nevaru, ka gribu aizmirsties, aizmigt. Paņēmusi tabletes, gāju uz virtuvi pēc ūdens, ko uzdzert virsū. Bet izrādījās, ka tējkanna bija tukša. Liekot to uz plīts, ar zināmu aizkaitinājumu nodomāju, ka tad, kad ūdens būs uzvārījies, to vajadzēs atdzesēt, bet man galīgi nebija spēka. Galva bija kā pielieta ar čugunu un stipri sāpēja saules pinumā. Un atkal balss manī teica: "Vai nebūtu labāk, ja tu zāļu vietā iedzertu tēju?" Un man tiešām pēkšņi ļoti sagribējās tēju, to piparmētru, melisas, māllēpju maisījumu, ko māte vasarā bija savākusi laukos. Kad tēja bija gatava, iedzēru tikai dažus malkus un visas sāpes, smagums aizgāja, galva kļuva viegla un vispār viss kļuva tik viegli un komfortabli. Pēkšņi sajutu pasauli ap sevi ļoti neparastu. Tā bija mazā virtuves pasaulīte, katra lieta izstaroja kaut kādu enerģiju, ļoti, ļoti labestīgu. Visi priekšmeti it kā atdzīvojās un centās no visa spēka, lai atdotu man savu mīlestību, kuru agrāk nekad nebiju jutusi. Bet tad pēkšņi mani pārņēma skaņas. Skaņas, kuras vienmēr bija ap mani, bet kā izrādās, agrāk es tās nedzirdēju. Aizvērusi acis, es sāku klausīties. Ļoti labvēlīgi, patīkami dīca gāzes deglis, no tā dīkšanas nāca siltums un mājīgums. Ventilācija, pulkstenis, skatītājs… viss saplūda vienā vienotā virtuves simfonijā, un tas viss bija tik harmoniski. Pēc tam uz kopējā orķestra fona sāka izcelties pulkstenis. Es sakoncentrēju savu uzmanību uz tā tikšķēšanu, un pamanīju, ka tas tikšķ dažādi. Es atvēru acis un mans skatiens sāka sekot sekunžu rādītājam, izrādījās, ka katrai iedaļiņai ir sava skaņa. Aizverot acis vēlreiz, es precīzi varēju noteikt, kur atrodas rādītājs.

Es sēdēju un izbaudīju skaņas, kas mani ielenca, pamazām malkoju tēju, un tad tā pati balss man iekšā teica: "Bet tagad izej uz ielas."

Pulkstenis rādīja pus divpadsmit naktī. Drebulis tik tikko bija pārgājis, beidzot biju sasildījusies un man nepavisam negribējās iet ārā no mājas. Tieši tāpat – domās es atbildēju: "Negribu iet ārā, tur ir auksti."

– Atver vismaz logu.

Piegāju pie loga, to atvēru, no turienes man uzvēdīja tāds mīļums, ka no acīm sāka birt asaras. Šķita, pasaule aiz loga gribēja man atdot visu pēdējo, visu, kas viņai bija. No kokiem, mākoņiem, pat mājām, no visa nāca visu caurstrāvojošas mīlestības impulss. Viegls vējiņš glāstīja manu seju. Es jutu, ka esmu pasaules daļa, ka esmu pilnībā saplūdusi un harmonijā ar visu, kas ap mani, vēl nekad dzīvē nebiju izjutusi tādu svētlaimi. No acīm plūda asaras, mani pārpildīja tādas jūtas, ka šķita – vairs nav iespējams izturēt, sajutu, ka vairs nespēju.

– Vai tagad viss? – domās pajautāju.

– Nē, vēl ne, – tāpat domās man atbildēja.

– Kā tad tā? Es vairs nespēju! Jau pietiks, gribu aizmigt!

Es ieklausījos, bet balss neatbildēja. Man kļuva tik ļoti kauns! Nobijos, ka vairs nekad to nedzirdēšu. Sāku lūgt piedošanu par savu muļķību, cerībā, ka ar mani atkal sāks runāt, bet atbilde nesekoja. Atcerējos par tēju, no kuras viss sākās un ielēju to krūzītē. Bet jau pēc pirmā malka sajutu, ka nevaru iedzert. Un sapratu – nē, tas vēl nav viss.

Es ne tikai turēju rokā krūzīti, kā daudzreiz pirms tam, es viņu SAJUTU. Nekad neko tādu nebiju pieredzējusi. Es sajutu kā krūzīte ar milzīgu mīlestību atdod man savu siltumu. Šī siltuma sajūta, kas sākās no pirkstiem un plaukstas, ar neaprakstāmu labsajūtu ieplūda visā ķermenī… Pēc tam es sajutu drēbju pieskaršanos ķermenim. Tas bija tik patīkami... Es šķitu sev kā trauks, kurš ir piepildīts ar to pašu visu caurstrāvojošo mīlestību un siltumu.

– Tagad gan viss, – es atkal izdzirdēju iekšējo balsi.

Bija jau pāri pusnaktij, biju satrauktā stāvoklī, šķita, ka bez tabletēm neaizmigt, bet rītdien daudz kas jāpaspēj, tāpēc man jābūt labā formā.

– Iedzert tableti? – pajautāju.

– Kādēļ? Aizmigsi arī bez tās – man atbildēja.

Un man tā sagribējās gulēt, ka varētu aizmigt šeit pat uz krēsla.

Nākamajā dienā, mēģinot saprast notikušo un pamazām atgūstot normālu pašsajūtu, es sāku šausmināties par iespēju, ka tas varēja notikt ar mani laikā, kad kāds no mājiniekiem ir te. Ko gan viņi nodomātu? Ka esmu sajukusi prātā? Es, protams, būtu turējusies cik iespējams, bet diez vai man tas būtu izdevies. Kļuva neomulīgi. Ja nu tas notiks laukos, kad meditēšu? Bet tad es pēkšņi visu sapratu. Tas nenotiks nepiemērotā brīdī. Viss iepriekš bija sagatavots un izplānots līdz pēdējam sīkumam. Sākot ar tēva pēkšņo saslimšanu, kuras dēļ viņš bija spiests braukt uz laukiem, kā rezultātā paliku mājās viena uz veselu mēnesi. Līdz pat tam, ka tējkannā, izrādījās, nav vārīta ūdens...



Lasīt tālāk
   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2017 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2017 K.K.Kukurs