Dvēseles glābšana
klausīties sarunu (krievu valodā)
Dažkārt uzdod jautājumu: priekš kam vispār vajadzīga cilvēka pilnveidošanās, kvalitātes transformācija, tā jaundzimšana? Paradīze, Šambala, Tīrā Zeme, Otrs Krasts – tas nav ne laiks, ne vieta, tas ir nākamais evolūcijas līmenis cilvēces attīstībā. Ričarda Baha grāmatā „Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, Čangs devās tieši uz nākamo attīstības pakāpi. Pāreja uz šo daudzkārt augstāku līmeni nudien nav vienkārša. Cilvēkam nepietiek kļūt daudz pilnīgākam, viņam jāizveidojas kvalitatīvi citām attiecībām ar dzīvi, apkārtējo pasauli, ar to, ko reliģijā sauc par Dievu. Un šādas šķietami vienkāršas izmaiņas – tas ir milzīgs darbs.
Mūsu kultūrā, reliģijā un pat valodā vienmēr tiek runāts par dvēseli. Ņemsim par piemēru kaut vai palīdzības saucienu SOS: Save Our Souls – glābiet mūsu dvēseles, nevis personības vai miesas. Dvēsele – tas ir balsts, cilvēka būtība, bez tās cilvēks praktiski ir miris. Cilvēka pārveidošanās ir iespējama tikai ar viņa dvēseles palīdzību, prāts šajā procesā nespēlē vadošo lomu. Taču, ja dvēsele paliek prāta pakļautībā un nevar atbrīvoties no tā jūga, nav nekādu izredžu iziet uz nākamo līmeni.
Stājoties uz Ceļa, cilvēks saprot, kas viņš ir patiesībā. Uzsākot virzību pa Ceļu un pastiprinot saikni ar augstākstāvošiem apziņas posmiem, arvien biežāk un ciešāk komunicējot ar tiem, cilvēks gūst priekšstatu, kā viņam jāmainās, lai viņš būtu cienīgs dzīvot daudz attīstītāku cilvēku pasaulē. Sākumā cilvēkam jāpamostās, jādod iespēja savam organismam adaptēties, bet tad, komunicējot un kopīgi sadarbojoties ar daudz pilnīgākām saprāta formām, pakāpeniski jātuvojas viņu līmenim. Citu variantu nav. Nekāda teoritizēšana vai slavināšana šeit nestrādās. Tikpat sekmīgi būtu slavināt pasaules čempionu boksā, lūgties uz viņu, skatīties viņa uzstāšanās, sēdēd pie kājām. Iekams nesāksi praktiski mācīties pie viņa, ne par matu nepietuvosies viņa līmenim.
Lai iegūtu rezultātu, nepieciešamas praktiskas darbības. Cilvēka attīstības Prakse un mācību centra celtniecība – tie kā reiz ir tie pirmie soļi, kas ļauj uzsākt kustību pretī augstākām saprāta formām. Praksē ir precīzi noteikta darbību secība – nepieciešamo praktisko iemaņu apgūšana, organisma sagatavošana, „drošības tehnikas” apgūšana.
Visos laikos cilvēces sapnis bija iziet uz kontaktu ar nākamajiem saprāta posmiem. Daudzi tiecās pēc tā, lai iegūtu papildus iespējas dzīvei sabiedrībā. Gan Staļins, gan Hitlers mēģināja atrast Šambalu, tiecoties pēc varas. Viņi nešaubījās, ka tā pastāv, vien meklējumus veica pilnīgi aplamā virzienā, piemēram, sūtot uz Himalajiem izlūkvienības.
Esošie ticējumi par Himalajos mītošo augsto civilizāciju nav ne ar ko pamatoti, ar ģeogrāfisko stāvokli šeit vispār nav nekāda sakara. Šī mīta rašanās iemesls ir pavisam vienkāršs. Meklējot zināšanas Himalaju kalnos, meklētāji pārvar milzīgas grūtības un nepārtraukti riskē ar dzīvību. Tas ved uz iekšēju izmainīšanos, dara viņus stiprākus un tīrākus. Pēc šādām izmaiņām cilvēkam ir daudz vairāk izredžu atrast kontaktu, nekā tādam, kas dzīvo megapolē un līdz kuram nevar aizsniegties caur izveidojušos priekšstatu, uzskatu, domāšanas šablonu, ikdienas rūpju un nebeidzamas steigas necaurlaužamo sienu. Daudz attīstītāki cilvēki vienmēr ir mums blakus, lai kur arī mēs atrastos. Šai sarunai traucē mūsu prāta uzceltā siena.
Taču necilvēcīgu šķēršļu pārvarēšana nav obligāta nepieciešamība, lai cilvēks pilnveidotos. Tūkstošiem gadu pastāv precīza un sistematizēta zināšanu sistēma par to, kā ātri un droši cilvēku izvest uz kvalitatīvi citu attīstības līmeni. Noteicošais veiksmes faktors ir paša cilvēka vienīgā, visu citu izslēdzoša vēlēšanās, bez tās nenostrādās neviena tehnika un visas zināšanas paliks vien kā nedzīva nasta. Ja prāta un sirds divkaujā uzvar prāts, un cilvēks nespēj izglābt savu dvēseli, viņš ies atkārtotu dzīves un nāves apli. Ja mēs attīstām dvēseli un tā sāk dominēt, padarot prātu par instrumentu, tad parādās iespēja nokļūt paradīzē.
Galvenā nozīme cilvēka vešanā pie nostāšanās uz Ceļa ir dzīva komunikācija ar to cilvēku, kam pašam ir pieejama izeja ārpus prāta rāmjiem. Nekāds teorijas apjoms no grāmatā, raidījumiem, semināriem un rakstiem internetā nepamodinās cilvēkā īstu tiekšanos pilnveidoties. Treneris nespēj izveidot no jauniņā sekmīgu sportistu tikai ar raktveida nolikumiem vai sazinoties internetā – nepieciešams ciešs personīgs kontakts un neatlaidīgs paša audzēkņa darbs ar sevi. Taisni tas pats attiecās uz cilvēka apziņas attīstību.
|
KLUSUMA PRAKSE
