palasīsim un paklausīsimies - Ticība, šis mirklis, mīlestība...
Latviski По русски English
Apmācības skolā
Par skolu
Atsauksmes
Sarunas ar skolotāju
Bibliotēka
Kontakti


Cik Jums ir gadu?
Mazāk par 14
14-17
18-21
22-28
29-39
40-55
virs 55
 
(Nobalsot varat vienreiz dienā)
balsošanas rezultāti »


 
 


 

.
Ticība, šis mirklis, mīlestība...
 
sаruna 1 (krievu valodā)
Ar ko lai sāk sarunu ar tevi?
 
Aleksandra: Ļoti vēlos padalīties ar cilvēkiem, izstāstīt par Praksi. Bet nezinu ar ko sākt
 
Genādijs: Vispirms vajag pajautāt cilvēkam, ko viņš vēlas no dzīves. Viņš uzskaitīs, ko viņam šobrīd vajag. Piemēram, pabeigt augstskolu vai iegūt profesiju, viņa mamma ir saslimusi un vajag viņai palīdzēt atveseļoties vai bērns drīz jālaiž skolā.. Stop! Tu vispār saproti, ko tu tagad runā? Dzirdi pats sevi? Un te cilvēks var aizdomāties: „Jā, kaut kā es nudien ne to.. Dzīves jēga taču nav tajā. Labi, tad man tagad vajag sakrāt naudu, tāpēc, ka manam radiniekam nepieciešama operācija..” Un atkal stop! Mēs taču neesam priekš tam šajā pasaulē. Tā vienkārši ir dzīves situācija. Un te, lūk, arī parunājat par dzīvi.
 
Aleksandra: Bet, teiksim, radošs cilvēks var teikt, ka viņa dzīves jēga ir radīt, piemēram – gleznot. Un gleznojot viņš jūt, ka DZĪVO.
 
Genādijs: Teicami! Viss ir pareizi. Šāds cilvēks sajūt dzīvi caur radošo darbību. Bet paralēli tam viņš ir piesiets šai darbībai. Bez tās viņš nespēj. Un kad nav iedvesmas, viņš biežāk dzer. Tas ir, viņš meklē to stāvokli un mēnešiem dzenās tam pakaļ. Viņš meklē dzīvi, bet nezin, kā tur nokļūt. Un visi cilvēki, kuri dzenājās pa dzīves situācijām, prāta plaknē, sabiedrībā – viņi visi meklē šo dzīvi. Katra dzīves situācija viņam nedaudz atver šo dzīvi. Un cilvēks izvēlās izdevīgāku dzīves situāciju: kāds ekstrīmu, kāds mīlestību, kāds vēl kaut ko... proti, kur šis stāvoklis kaut nedaudz paverās. Kopumā mēs visi tam arī dzenamies pakaļ pa dzīvi. Bet tas ir nedaudz muļķīgi, jo, lai sajustu dzīvi, nav jālec ar izpletni, jāmīl uzreiz divas sievietes.. Vajag vienkārši apstāties un sajust „šo mirkli” („īstais moments” – tulk. no krievu valodas), un mērķēt tajā ieiet.
 
Bet paņemsim tālāk. Lūk, skraida cilvēks starp dzīves situācijām, bet kaut kā izgrozās. Reizi nedēļā iet iedzert ar draugiem, izklaidēties, patusēt, var uzpīpēt kādu zālīti. T.i. viņš meklē šo dzīvi.. meklē visā tajā. Bet priekš tā, lai viņš visu traucējošo atmestu, viņam vajag kārtīgi pieēsties, sapīpēties, piedzerties. Pat ja pēc tam pāris dienas viņš būs nekāds. Bet viņš jau ir gatavs maksāt par to.

Tagad mēs runājam par to, ka varam viņam parādīt „šo mirkli”. Protams viņš var atvairīties, sakot: „Zinu es to visu, trīs reizes nedēļā vajag nākt, sēdēt uz paklājiņa..” Pareizi. Mazu bērnu sākumā māca sēdēt, tad pamazām iet, tad skriet.. Tāpat arī šeit. Kamēr nebūsi sajutis šo mirkli, kamēr nebūs praktisku iemaņu sēdus, nav vērts kaut ko mēģināt darīt skrienot. T.i. principā, jebkura cilvēka, kurš dzīvo sabiedrībā pēc prāta likumiem, dzīve ir absolūti neloģiska, iztukšojoša, un bez vilšanās un problēmām neko nedod.. neapmierinātība it visā. Te es ņemu pašu sabiedrības augšu. Es tagad nerunāju par cilvēkiem, kuri ir nāvējoši slimi, kropli, invalīdi.. es vispār šo tēmu neaiztieku.. par tiem, kuri pilnībā vīlušies, smagās depresijās.
 
Proti, viņiem ir pilnīga vilšanās no šīs skriešanas. Lūk depresijas cēlonis. Cilvēks meklē stiprās zālēs veidu norobežoties no tā. Vai ķerās pie narkotikām, vai pie šņabja pudeles. T.i. skaidrām acīm viņš uz to vairs nespēj raudzīties. Lūk kādēļ ir tāda lieta, kā pusmūža krīze. T.i. es sāku saprast, ka pateicoties dzīves situācijām es pūlos. Bet vārds „pūles” no vārda „pulēt” („trīt” – tulk. no krievu valodas). Stundām pūloties kaut kur firmā, pelnot naudu savai iztikai, bēgot no apstākļiem un pārvarot grūtības, es visu laiku izstrādāju to uguni, to enerģiju, kas nepieciešama manai evolūcijai un attīstībai. Tas ir, es kustos pretī šim mirklim. Tiesa gan pa spirāli, dikti uzskrūvējot, ļoti muļķīgi, bet es to daru. Tas arī viss. Ļoti vienkārši un loģiski. Un cilvēks nekad neizrāpsies no šādām dzīves situācijām, dzīvodams tādā veidā. Tās bija, ir un būs. Bet, ja cilvēks sāk apzināti ieiet šajā mirklī, meklēt iespējas tam un mācīties, kā pašam to izdarīt, viss sāk kardināli mainīties. Bet tas darāms komandā, vienatnē tas ir ļoti grūti.
 
Aleksandra: Cilvēks, kurš nekad nav dzirdējis par jēdzienu „šis mirklis”, var pajautāt: „kas tas ir?”
 
Genādijs: Tā ir ilga saruna. Tā ir dzīves izjūta. Jāsāk virzīties tai pretī. Nevis ciklēties uz rezultātu mūsu darbam, bet gan fokusēt uzmanību uz to, kā mēs to darām. Tad arī rezultāts būs cits.
 
Ņemsim jebkuru piemēru. Kaut vai trauku mazgāšanu.. mans uzdevums nav vienkārši pārmazgāt trauku kalnu, bet gūt baudu no tā, ka es mazgāju traukus.. Ūdens troksnis, tā siltums, sajust trauku virsmu. Lūk kam es sāku pievērst uzmanību. Tad arī rezultāts ir cits. Un tā jebkurā lietā. Ja man ir iespēja un laiks, ja esmu gatavs. Vismaz visas sadzīviskās lietas var sākt risināt šādā veidā, nevis kaut kā. Proti, mums ir nepieciešams šis brīdis, nevis rezultāts. Prāta pasaulē tas vienkārši nav paredzēts. Šeit mēs konkrēti skraidam pakaļ noteiktam mērķim. No punkta „A” uz punktu „B”. Tāpēc pārstājam skatīties uz zvaigznēm, klausīties putnus - mums sen ne līdz tam. Bet megapolē tas vispār ir nereāli. Tur ir tik daudz uzdevumu un mērķu. Sabiedrībā ir konkrēts mērķis: mehāniski, pateicoties pūlēm un grūtību pārvarēšanai izstrādāt tādu enerģijas daudzumu, lai spētu kustēties vienā solī ar laiku. Tas arī viss. Bet par dzīvi tur runas nav. Tādēļ cilvēki ir dziļi nelaimīgi. Paskatieties metro, kad ļaudis atgriežas no darba, paskatieties uz viņu nelaimīgām sejām.. un no rīta, kad brauc uz darbu..
 
Proti, tā „trīšanās” visiem ir apnikusi. Tagad mēs piedāvājam tās pašas problēmas risināt no dzīves dziļuma. Mēs nesakām, ka viss ir jāatmet, vien risināt visus jautājumus pilnīgi savādāk. Protams, tam būs jātērē kāds laiks un spēks, t.i., jāiemācās ieiet arvien dziļāk dzīves dziļumā. Un jau no šī dziļuma risināt problēmas.
 
Kā tas apmēram varētu izskatīties? Ļoti grūti vārdos nodot šo dziļumu, jo, pirmkārt, tās ir sajūtas. Teiksim, ja cilvēkam kaut kas atgadījies, tad viņš nemeklē vainīgos, tērējot tam ļoti daudz spēka, laika un nervus, nolādod visus pasaulē, bet gan nekavējoties sāk labot situāciju. Lūk tas jau ir racionāli. Bet meklēt iemeslus, līst mistikā, tas, manuprāt, ir vienkārši muļķīgi. Daudz loģiskāk ir ņemt un labot situāciju. Šeit es ņemu pavisam virspusēji. Šī problēma risināma pilnīgi citādi, principā tā pat nerodās, ja mēs dziļi ieejam dzīvē. Un pat ja rodās, tad priekš otra, bet tā jau ir atsevišķa saruna.
 
Jā, sākumā vajag sākt ar vienkāršu smieklu terapiju un jogu. Tam, lai spertu pirmo solīti. Vispār viss ir ļoti vienkārši. Šis mirklis ir pašā degungalā, taču, lai tajā ieietu, mūsu organismam ir nepieciešama noteikta sagatavošana. Kursa laikā instruktori dod cilvēkiem pirmās iemaņas, citādi to visu vienkārši nav iespējams sajust.
 
Un visas reliģijas, visas kultūras grozās ap to, nevis kaut kādu klanīšanos, slavināšanu, nesaprotamiem rituāliem utml. Ja ņemsim dziļāk budismu, kristietību, tad tikai par to arī ir runa..
 
Principā.. Dzīve ir aizvērta aiz dzīves situācijām. Tā ir kā kosmētika, kā putekļi uz priekšmeta. To vienkārši ir jānoņem, un tu ieraudzīsi šo dzīvi. Taču tam nepieciešamas noteiktas iemaņas. Būtība ir ŠIS MIRKLIS, bet viss, kas tam virsū, ir vienkārši grims, kosmētika. Tiklīdz mēs sākam just dzīvi (bet dzīve un dzīves situācijas ir divas dažādas lietas), mums vieglāk risināt dzīves situācijas, mēs tās jūtam citādāk. Pat tās rodās citādākas. Mēs augam, mēs kustāmies. Dzīve, attiecīgi, reaģē uz to, tā nav dumja. Tā ir ļoti vieda, tā ir mūsu skolotājs.

Daudzi vēl uzdod tādu jautājumu: lūk, es piedzimu ar šādu organisma defektu, vai iekļuvu avārijā un esmu spiests gulēt vai sēdēt krēslā, skatīties griestos, vai esmu nāvējoši slims.. par ko man tas viss? Visi šie diskomfortablie stāvokļi ir ļoti labs mūsu skolotājs. Mēs sākam saprast īsto dzīvi. Nokrīt visa mākslīgā virskārta. Cilvēks, kurš no dzimšanas ir kurls vai akls, pilnīgi citādāk uztver daudzas lietas.. nav obligāti no dzimšanas. Tas, ar ko pārējie nēsājās apkārt, viņam ir pilnīgs nieks. Viņs saprot, kas ir dzīve, sāk to novērtēt. Pat ja viņš nevar ieiet ļoti dziļi šajā mirklī, visa virskārta un steiga atkrīt. Kad cilvēki neuztver dzīvi, ar tiem dažkārt notiek tādas lietas priekš tam, lai tie kļūtu klusāki, uzmanīgāki, dziļāki.
 
Jo dzīvei nav svarīga cilvēka karjera, viņa ģimene vai veselība, bet gan tas, kā viņš pieiet pašai dzīvei. Lūk par ko mēs runājam. Kad cilvēks ir noskrējies pa prāta pasauli, viņš sāk saprast, ka tas viss ir veltīgi. Prāts nevar gūt apmierinājumu. Un tas noved pie depresijas, vilšanās dzīvē, jo viņš redz, ka tas viss ir absolūti bezjēdzīgi. Jo īpaši, kad tam tiek patērēti 20, 30, 40 gadi.
 
Izeja mums ir viena – šis mirklis. Proti, apstāties, pārdomāt, atmest visu lieko, nevis gaidīt, kad ar tevi notiks kāda nelaime. Pateicoties tādām dzīves situācijām, tu kļūsti normāls cilvēks, sāc to visu novērtēt. Tu esi mierīgāks, atmet visu, kas ir virspusējs, uzspīlēts un mākslīgs, sāc just dziļumu. Tiesa, tas ātri pāriet. Diemžēl..
 
Mums nepieciešami cilvēki, kuri vēlās nepārtraukti būt šajā stāvoklī un kopā iet šajā virzienā, jo tas ir tikai sarunas sākums, pie kam pavisam niecīgs.

saruna 2 (krievu valodā)
Vai smagi slimajiem ir izeja?
 
Mēs bieži saskaramies ar cilvēkiem, kuri nokļuvuši kritiskā situācijā. Piemēram, neārstējami slimiem, kuri lieto spēcīgus pretsāpju līdzekļus, kuri jau gaida nāvi. Ja viņi vēlās dzīvot, viņiem vienkārši jāpagriežās pretī šai dzīvei. Novākt bailes un vienkārši pagriezties. Tas nav viegli. Taču, jo ilgāk cilvēks atliek šo mirkli un slēpjās no dzīves, jo vairāk tiek sarežģīts stāvoklis.
 
Jā, sāks iziet sāpju enerģētika, tā ir dziļa organisma pārkārtošanās, un tas ir grūti.. bet tam ir jānotiek jebkurā gadījumā. Vai mēs slēpjamies no tā vai nē, pirms nāves mēs to visu noņemam. Viss uzstieptais, visi štrunti aiziet, visas spēles aiziet. Tu paliec vienatnē ar dzīvi, proti – ar šo mirkli. Pirms nāves mēs to jebkurā gadījumā izjūtam. Tāpēc varbūt ir jēga (ja mēs pretendējam uz laimi) pagriezties uzreiz pretī dzīvei?

Jā, mēs esam atkarīgi no alkohola, no radiniekiem, mums galvā ir kaut kāda putra, kas nevienam un pat mums pašiem nav vajadzīga. Mēs esam sasieti kaut kādos pienākumos darbā, vēl kaut kur. Bet tās taču ir pilnīgas muļķības. Tā taču nav dzīves jēga! Tas nav tas, kādēļ mēs šeit dzīvojam. Tas arī mūs izsit no līdzsvara, noved pie dzeršanas, depresijas, pašnāvības.. velns sazin pie kā vēl. Mums ir jāapstājās!
 
Bet aiz šķietami vienkāršā risinājuma ir noteiktas sākuma iemaņas, kuras palīdzēt apgūt spēs tikai profesionālis. T.i., cilvēks sāk saprast ko darīt un kā darīt. Lai arī šķiet: „Ai, labi, es tāpat visu sapratu! Tagad es pats varu!” Nē, tas tikai tā škiet. Šeit ir ļoti daudz nianšu. Jebkurā gadījumā dažas nedēļas speciālista uzraudzībā tam noteikti jāvelta. Tādi ir gan Maskavā, gan Rīgā.
 
Ir vēl ātrāki varianti.. bet vispār aiz šīs dzīves sajūtas atrodas Ceļš, par kuru tik daudz runu visās reliģijās un kultūrās. Bet tur bez profesionāla vispār nedrīkst. Tas ir līdzīgi kā iestāties skolā. Tas ir pilnīgi cits cilvēku līmenis. Bet kurš ir apmierināts dzīvot grūtībās un pūlēs – Dieva dēļ. Te tikai nedaudz pagaidīt, un uzvelsies vilšanās, depresijas utt. Vajadzēs dzert kaudzi tablešu, litriem alkoholu. Bet ar tiem, kuri saprot (te vajadzīgs tikai veselais saprāts), būs saruna. Bet kad viņi praktiski pamēģinās, sajutīs, tad varēsim arī nopietnāk parunāt par šo tēmu. Jo kamdēļ tāpat vien runāt? Uzreiz pirmklasniekam runāt par to, kas būs 9-tajā, 11-tajā klasē, vai pēc skolas? Kam viņam tas tagad?
 
Dzīvei taču ir jābūt kādai jēgai!? Bet tā.. karjeras izaugsme, nauda? Naudu iztērējām, karjeras izaugsme neizdevās, un ko – viss? Dzīve jau nav stulba, tā vienmēr virzīs cilvēku uz sarunu ar viņu. Un viņai ir vienalga, cik cilvēkam ir naudas, kāda karjera. Prezidents vai sētnieks, viņai tas ir vienalga. Un mēs to labi saprotam!
 
Ar ko mums saistās laime? Mēs nevaram tāpat vien būt laimīgi. Laimei mums nepieciešams kaut kas no ārpuses. Piemēram, mums nepieciešams labs auto, es krāju tam daudzus gadus, un visbeidzot nopērku. Lieliski, kādu laiku esmu laimīgs. Bet tas ātri pāriet.

Aleksandra: Bet kāds teiks: „Es gribu, lai man ir laimīgi un veseli bērni, tuvinieki..”    Kā šajā gadījumā?
 
Genādijs: Un kas? Vai tad tā arī nav spēle?? Principā, tas viss ir riņķošana ap šo mirkli. Tāpēc, ka tad, ja es mīlu savus bērnus, mans egoisms paiet malā. Un tas mums sniedz lielu apmierinājumu. Tas ir tas pats, kā piemērs ar šņabja pudeli, tikai ne tik primitīvs, vairāk izkrāsots. Es viņus mīlu priekš sevis, man ir labi, kad es viņus mīlu. T.i. mani virza atkal egoisms, tikai tas. Mums pat nav sapratnes par mīlestību. Bez pietiekama šī mirkļa dziļuma, bez saskares ar neizpausto ir muļķīgi vispār kaut ko teikt par mīlestību, vienkārši muļķīga saruna.
 
Un vēl mēs labi zinām, ka pirms nāves mums visu atņems. Mēs paši to visu atstāsim. Tā ir iekārtota spēle.
 
Mums vairāki cilvēki izgāja regresīvo metodi, un visi redzēja savas iepriekšējās dzīves, kā viņi tur apauga ar savu pasaulīti, un visu nācās atstāt. Dzīve no sākuma iedod, līdzīgi kā nomā, un pēc tam mierīgi paņem atpakaļ. Un mēs (atkal no dzīves uz dzīvi) tērējam daudz enerģijas, pūlēs un grūtībās izstrādājam tik daudz uguns, lai to visu noturētu.. par ārptātīgu cenu pārdzīvojam šīs grūtības. T.i. mēs atkal apmaksājam savu kustību, tikai mehānisko. Un tas ved pie vēl lielākām depresijām, jo aiz tā atkal dzīve nav saskatāma.
 
Mēs dzeram, pīpējam, lietoja narkotikas.. mums vienkārši vajag kaut kā notvert šo mirkli. Tad, kad mīlam bērnus vai vēl kādu, - tā ir provokācija uz šo mirkli. Mēs meklējam šo mirkli, bet esam atkarīgi no apstākļiem. Pamēģini - atņem bērnu. Piemēram, laulātais attiesāja sev bērnus.. tā taču ir drāma, tā ir tiesa! Tāpēc, ka cilvēkiem trūkst šī mirkļa.
 
Aleksandra: Cilvēks, kurš nezina, par ko ir runa, izlasot pateiks: „Sanāk, ka šis brīdis – tas ir, kad man neko nevajag, man vienkārši jāsēž, nekas nav jādara un jābūt apmierinātam?

Genādijs: Nē. Taču nodarbojoties ar dažām lietām jūs jau būsiet laimīgi paši par sevi. Tad arī var sākt runāt par kaut kādu brīvību. Tomēr runāt par to nopietni ir diezgan grūti, iekams cilvēkam nav šādas pieredzes.
 
Tas jau ir sākums sarunai, kad nepastāv ciešanas. Vai tas ir tik slikti? T.i. tu savas ciešanas, savu aizkaitinājumu neizgrūd uz tuviniekiem, tu normāli, pilnvērtīgi un interesanti dzīvo, priecājoties par dzīvi. Tas var sākties saruna par kaut ko nopietnāku. Daudzas reliģijas runā, ka vajag iet ceļu, kur nepieciešams smags, stiprs dvēseles darbs, sirds darbs.. Kamēr mēs neesam to sajutuši, kamēr esam visā vīlušies un visam uzspļaujam, ik pārdienas esam piedzērušies.. par kādu ceļu šeit var būt runa? Mēs par vienu procentu no savām iespējām nevaram izmantot. Taču, kad mēs tam pieskaramies, mēs kļūstam par veseliem  („vienots”, arī „dziedēts” – tulkojumā no krievu valodas) cilvēkiem. Mūs vairs nevajag dziedēt, mēs jau esam veseli. Tad mēs par kaut ko varam runāt, par kādām nopietnākām lietām, ja vien cilvēks pats vēlās.
 
Kāds teiks: „Ai, labi, esmu salāpījis dzīvi, tuvojoties šim mirklim, man uzreiz palika vieglāk darbā, aizsākās karjeras izaugsme, ģimenē viss nokārtojās, vai arī ar to ģimeni izšķīrās un izveidoja lielisku jaunu ģimeni..” Katram savs.. Tas ir – spēle turpinās. Ja tas cilvēku apmierina, tad attiecīgi mēs ar viņu šķiramies. Jā, uzlaboja veselību, novājēja, sāka labāk izskatīties – vairs nevajag taisīt plastisko operāciju, un viņam ar to pietiek. Viss, saruna beidzās. Izriet, ka cilvēks nevēlas pretendēt uz laimi.
 
Kaut gan laime – tā ir kaut kāda nepilnība, jo parasti ir atkarīga no kaut kā ārpusēja. Savukārt iekšējs prieks rodas pats no sevis, bez jebkāda iemesla, un mēs visi to labi zinām. Lai arī tā ir reta parādība.
 
Piemēram, no rīta mēs pamostamies priecīgi bez jebkāda iemesla. Tā ir patiesība. Bet visas tās virspusējās lietas.. jā, par tām mēs cīnāmies, pūlamies.. bet tas viss ir štrunts! Te pat smaržas no dzīves nav. Te vienkārši ir mehāniska tās enerģijas izstrāde, ar ko mēs apmaksājam savu dzīvi, savu attīstību. Tas arī viss. Pa spirāli. Un šī spirāle ir ar ļoti lielu radiusu. Un tas visus kaitina. Lūk šīs visas krīzes, psiholoģiskās vilšanās dzīvē.. Un ja mēs paskatamies – kam mēs pieķeramies? Tas viss taču ir kaut kāds absurds. Mēs tam visam pieķeramies, jo baidāmies.. MĒS BAIDĀMIES to visu pazaudēt.. baildes.. Mēs to nemīlam, mums vienkārši ir bail to pazaudēt. Tie taču ir pilnīgi dažādi vārdi. Un tātad – kas šeit ir no dzīves? Nekas. Mūs vienkārši vada bailes to pazaudēt, jo mēs nesaprotam un nevaram iedomāties, kā bez tā dzīvot.
 
Sāk darboties bara sajūta. Viss ir baigi vienkārši. Tagad kā no tā visa izrauties? Lūk, to jūs, instruktori, jau rādīsiet praktiski, kopā ar teoriju rādīsiet šī mirkļa dziļumu.

saruna 3 (krievu valodā)
Ģeniālajam jābūt ļoti vienkāršam.
Kamēr tu esi saskaldīts daudzās daļās, mētājies no malas uz malu, tu neesi viens vesels. Lietas būtība – šis mirklis.
 
saruna  4 (krievu valodā)
Mīļākās nodarbošanās mums palīdz ieiet šajā mirklī, taču neapzināti. Apzināti ieejot šajā mirklī, mēs gūstam baudu no visa veida nodarbošanās, no visas dzīves...
 
saruna 5 (krievu valodā)
Saņemies, tu esi ŠEIT! Šajā mirklī prāts apklust un mēs kļūstam laimīgi..
 
saruna 6 (krievu valodā)
Dzīves sajūta (šis mirklis) visu saliek pa vietām..
 
saruna 7 (krievu valodā)
Kas ir mīlestība?
Visi domā, ka viņi zina, kas ir mīlestība. Patiesībā vairuma priekšstati par mīlestību ir ļoti aprobežoti. Kad dzīvo tumšā pagrabā un nekad neesi redzējis sauli, novērtē pat vāju kabatas lukturīša gaismu, taču tā ir ļoti maza daļa no lielā..
 
saruna 8 (krievu valodā)
Vi ir jēga pagarināt dzīvi nāvējoši saslimušiem? Ko var izdarīt neārstējami slims cilvēks, lai mainītu situāciju? Pašnāvība ir tikai glābiņa ilūzija. Kā pagriezties ar seju pretī savao slimībai?
 
saruna 9 (krievu valodā)
Bailes vai ticība..
Ticība pilnībā noņem bailes. Cilvēkam jāiemīl savs krusts. Visas dziedniecības ir balstītas uz ticību. Cilvēks NETIC dzīvei, uzskatot, ka tā viņu var nodot. Ticība – tā ir dzīves izmainīšana pašā saknē. Absolūtas ticības gadījumā dzīve vienmēr cilvēku vedīs uz Ceļu, neatkarīgi no apstākļiem. Sabiedrība mūs ir piesātinājusi ar milzīgu daudzumu baiļu un stereotipu...
Nāves kā tādas nav, tā ir tikai ilūzija. Bet ar cilvēku ir vērts par to runāt tikai tad, kad viņš nostājies uz Ceļa. Šeit viss ir ilūzija, tas pat ir smieklīgi, ka mēs to visu uztveram nopietni. Cilvēkam nepieciešams noiet noteiktu Ceļa posmu, pašam visu ieraudzīt un saprast. Ilūzija ir sāpes, laiks, personība, prāts.
Atpakaļ · Nākošā · Iepriekšējā
   
  

Top.LV

 

 

 
Copyright © 2002-2019 Международный центр Путь человека.
Copyright © 2019 K.K.Kukurs