|
Kā pieiet pie Atmošanās
Pats galvenais – nostāties uz Ceļa. Tas ved pie Atmošanās un tālākas virzības pa Ceļu.
klausīties sarunu (krievu valodā)
Prāts nepārtraukti kaut ko vēlās, tas ir egoistisks un traucē mums uztvert īsto Dzīvi. To var izmainīt tikai vienā veidā – nostājoties uz Ceļa.
Kā to izdarīt?
klausīties sarunu (krievu valodā)
Kāds ir cilvēka uzdevums dzīvē?
Visiem mums ir tikai viens uzdevums, dēļ kura mēs piedzimstam un nomirstam, veicot daudzus dzīves un nāves apļus – nostāties uz Ceļa un virzīties pa to. Viss pārējais ir sapņa nieki.
Pēc atmošanās cilvēks sāk reāli redzēt īsto situāciju, iegūst iespēju apzināti veidot savu dzīvi tā, kā uzskata par nepieciešamu, nevis darīt to uz tausti.
Visi sociālie pienākumi, visas augstās idejas par palīdzību cilvēkiem – arī tā ir tikai sapņa daļa. Vienīgā patiesā palīdzība cilvēkam ir palīdzēt viņam pamosties. Runa nav par atteikšanos no cita veida palīdzības; tas mūs padara labākus, taču to nevajag padarīt par mērķi un visa jēgu.
Palīdzēt cilvēkam cīnīties ar sekām ir bezjēdzīgi, nepieciešams mainīt viņu pašu, bez tā jebkādas pūles būs bez rezultāta.
klausīties sarunu (krievu valodā)
Mēs saņemam tikai to, ko vēlamies. Vai jums ir daudz vēlmju?
Dzīve tā ir iekārtota, ka cilvēks saņem to, ko vēlās. Kad cilvēkam ir viena visu pārējo atliekoša vēlēšanās pamosties, Dzīve nekavējoties atsaucās. Tā ļoti smalki un precīzi reaģē uz cilvēka mērķtiecību, kas nav balstīta uz egoismu.
Cenšoties atrisināt uzdevumus tikai priekš sevis un savas pasaulītes, cilvēks saskarās ar nepārvaramām grūtībām. Kad viņš sāk nešaubīgi un bez bailēm darboties citu labā mācību centra sistēmā, Dzīve sāk palīdzēt, padarot neiespējamo par pilnībā iespējamu.
Vajag ļoti labi padomāt un pieņemt izsvērtu lēmumu: dzīvot kā visi vai veidot ar Dzīvi pieaugušas attiecības.
klausīties sarunu (krievu valodā)
Pieņēmi lēmumu un ej līdz galam neatskatoties!
Kad lēmums ir nobriedis un visbeidzot pieņemts, cilvēks uz mērķi iet caurlauzienā. Dzīve nekavējoties reaģē. Parasti gadījumos, kad cilvēks vienatnē pieiet Ceļam un pie nostāšanās uz tā – viņam tiek atņemts viss, lai tas netraucētu, t.i., sapni padara par murgu, lai cilvēks ātrāk pamostos. Mācību centrā lielākoties tas nenotiek, lūk kādēļ tik ļoti svarīga ir mācību sistēma un komanda.
klausīties sarunu (krievu valodā)
Prakse tiem, kuri pieiet pie Ceļa.
Prakse ir otršķirīga, tā nespēlē izšķirošo lomu un noder vien kā palīglīdzeklis. Prakse sāk darboties tad, kad briest vai jau ir nobriedusi vēlēšanās. Ja cilvēks guļ un nevēlas mosties, prakses efektivitāte ir ļoti niecīga.
Stājoties uz Ceļa prāts līdz pēdējam pretosies tam. Priekš viņa cilvēka atmošanās ir vienlīdzīga ar nāvi. Ja cilvēks dzīves laikā nav gatavs pats pārveidot prātu no saimnieka par instrumentu, tad viņš būs spiests to izdarīt pēc nāves. Taču šādā gadījumā tas būs neapzināts piespiedu attīstības variants. Bet kādēļ gaidīt nāvi? Mums ir iespēja kļūt par normāliem cilvēkiem un padzīvot šeit. Nevajag sapņot par aizkapu paradīzi, to ir jāveido patstāvīgi šeit pat dzīves laikā. Tā ir garīgā mācību centra ideja, kas ir īsta cilvēka cienīga.
Cilvēku skaits, ar kuriem uzreiz var runāt par nostāšanos uz Ceļa, ir niecīgi mazs. Tiesa, pēdējā laikā jauniešu vidū šis skaits pieaug. Rodas jautājums: kā palīdzēt cilvēkiem sabiedrībā nonākt pie idejas par nostāšanos uz Ceļa? Pie kam nevis daudzu dzīvju laikā caur grūtībām, ciešanām un bēdām, bet izdarīt to ātri, efektīvi un bez nepatīkamām blaknēm. Priekš tam ir vajadzīga Prakse. Tā spēlē nozīmīgu lomu cilvēka audzināšanā un ir kā spēcīgs cilvēka iekšējā brieduma katalizators. Daudzu paaudžu pieredze rāda, ka iedarbīgāka līdzekļa vienkārši nav.
Apmēram reizi 20-30 gados Prakses sākuma etapos tiek veiktas izmaiņas, lai tie atbilstu jaunajām, daudz attīstītākajām cilvēku paaudzēm. Nodarbojoties ar Praksi, cilvēks kļūst viedāks, sāk daudz ko īstāk redzēt, dzirdēt un saprast. Ar viņu jau var runāt nopietni, viņš sāk aizdomāties par savu nozīmi. Prakse pakāpeniski pietuvina cilvēku pie atmošanās.
Mācību centrā cilvēku „no nulles”, no pilnīga personības verga 3-4 mēnešos var pievest pie iekšējas brīvības. Labais ir pievilcīgs.. Lai iedotu cilvēkiem pašiem izjust šo labo, ir nepieciešamas noteiktas tehniskās iemaņas.
Virzoties pa Ceļu, cilvēks spēj redzēt to, kas notiek ar mums aiz nāves robežas, viņš redz ne tikai fizisko dzīvi vien. Un attiecības ar Dzīvi kļūst pilnīgi citādākas. Sabiedrībā darbojas savi noteikumi, tie ir ļoti šauri. Tās iemītnieka virzītājs, pirmkārt, ir bailes pārraut to savas attīstības gabaliņu, kuru viņš uzskata par savu vienīgo dzīvi. Protams, šis pašsaglabāšanās instinkts daudzos gadījumos ir attaisnojams, tas nepieciešams kā aizsargmehānisms, kas neļauj cilvēkam iziet no spēles, tiklīdz viņš saskarās ar nopietnām grūtībām.
Ja ierauga kopainu, top skaidri citi noteikumi, kuri darbojas augstākā līmenī. Taču runāt, intelekta līmenī to apspriest vārdos ir pilnīgi bezjēdzīgi. Virzoties pa Ceļu, cilvēks ļoti skaidri sāk saprast, ka mūsu pasaulē „vienkārši tāpat” nekas nenotiek. Viņš saprot arī, ka principi, pēc kuriem virzās un tiek virzīts cilvēks pa dzīvi, kardināli atšķirās no sabiedrībā valdošiem uzskatiem. Mēs visi sabiedrībā mācāmies pretoties Dzīvei, tās plūsmai. Mūs māca panākt savu, pārvarēt grūtības, bet tad pieķerties un turēt sasniegto no visa spēka. Taču patiesībā viss ir citādāk, vien paskaidrot to intelektam nav iespējams.
Kad salikti visi punkti uz ”i”, kad cilvēks stingri nolēmis iet līdz galam, viņa transformācija norisinās maksimāli ātri, viegli un nesāpīgi. Ja vien viņš minstinās, ir pilns baiļu un šaubu, tad šis process ieilgst un kļūst sarežģīts, jo savu dabu nekādā veidā nevar apmānīt.
Ja cilvēks pieņēmis skaidru un viennozīmīgu lēmumu, tad Dzīve praktiski nekad nerīkos pārbaudījumus – viņu vienkārši nav iemesla pārbaudīt. Pieredze rāda, ka visu var atrisināt burtiski dažās diennaktīs.
Bieži vien, lai sagatavotos, ir nepieciešama cilvēka audzināšana. Nodarbojoties ar praksi, viņš kļūst viedāks, izsver daudzas lietas, kļūst gatavs nopietniem, praktiskiem soļiem. Jo godīgāk cilvēks attiecās pret sevi un savu dzīvi, jo ātrāk un efektīvāk notiek transformācija. Ja cilvēku nesagatavo, viņš var saskarties ar visdažādākajiem šķēršļiem, piemēram, bailēm. Tāpēc dažkārt pašā sākumā ir vērtīgāk iedot vairāk prakses, lieku reizi visu paskaidrot.
Tam ir jābūt paša lēmumam, spiest nekādā gadījumā nedrīkst, jo tas tikai izraisīs pretestību un noraidījumu. Ir jānotiek iekšējai nobriešanai, lai cilvēks pats saprastu, cik svarīgs priekš viņa ir Ceļš.
Savukārt tehniskie momenti ir lakoniski, vienkārši un viennozīmīgi.
Dažreiz iesācēji baidās no laika pārbaudījuma: vai sagatavošanās neieilgs uz daudziem gadiem. Veltīgi, jo kad cilvēks ir gatavs, process sākas automātiski. Kad skolnieks novāc sienu, skolotājs viņam vienkārši nodod iekšējo stāvokli. Ja vien skolnieks būtu gatavs.. Bet salauzt sienu vajag pašam skolniekam!
|
KLUSUMA PRAKSE
