|
Atmošanās – tā ir iziešana cauri nāvei
Pēdējā laikā ļoti populāra ir „atmošanās” tēma. Par to daudz raksta un runā. Problēma ir tajā, ka ļoti maz ir to, kuri patiesi saprot šīs parādības būtību, pat starp tiem, kuri to ir izjutuši paši.
Patiesībā pirmā atmošanās fāze (par pārējām gandrīz vispār neviens nerunā) faktiski ir iziešana cauri nāvei. Nomirstot, atbrīvojoties no fiziskā ķermeņa un personības, pirmās 3 dienas (laiks šeit ir nosacīts) cilvēks izjūt tās pašas sajūtas, kādas ir pirmajā atmošanās fāzē: nebijušas brīvības sajūtu, mazāku atkarību no prāta, daudz spilgtāku un asāku apkārtējās pasaules uztveri.
Pirmā atmošanās fāze ir tikai pats sākums Ceļā. Visi nopietnie praktiķi un visas pasaules reliģijas runā nevis par šo pirmo soli, bet par ko daudz lielāku – par cilvēka pilnīgu transformāciju. Šādas pilnveidošanās rezultātā cilvēks sāk redzēt mūsu un citu pasauļu daudzslāņainību, ciešo saikni starp tām, iegūst iespēju mijiedarboties ar augstākas attīstības dzīvības formām. Tas ir patiesi interesanti, ļoti apjomīgi, spēcīgi un skaisti. Salīdzinājumā ar to pirmā atmošanās fāze ir tik niecīga pieredze, ka tikai uz to vien negribas tērēt laiku. Skumji, ka ap šo pirmo mazo solīti ir tik daudz uzmanības un ņemšanās, ka cilvēki „ieciklējās” uz atmošanos, un līdz patiesi nopietniem etapiem nemaz nenonāk.
Vairums cilvēka pilnveidošanas metodiku ir vērstas tikai uz to, lai padarītu cilvēku esošo eksistēšanu ērtāku. Pašā sākumā tiek doti tradicionālie personības, karjeras izaugsmes utml. treningi. Daudz nopietnākam solim uz priekšu nepieciešams personību padarīt par kalpotāju, šī mērķa sasniegšana kā reiz arī ir pirmā atmošanās fāze. Tā ietekmē cilvēka pasaules uztveri, bet kopumā neko daudz nemaina, jo cilvēks tieši tāpat kā līdz tam turpina dzīvot pēc sabiedrības likumiem.
Pirmā atmošanās fāze – tas pat vēl nav sākums cilvēka nopietnai pilnveidošanai. Ja vēlamies runāt nopietni, tad uzreiz par cilvēka pilnīgu transformāciju, kas cilvēku pārnes kvalitatīvi citā stāvoklī, kurā viņš kļūst cienīgs dzīvot daudz pilnīgākā dzīvības formā (daudzās reliģijās tas saucās paradīze).
Protams, ka atmošanās ir solis uz priekšu; lai pie tā nonāktu, cilvēkam sevi ir nopietni jāpārskata. Bet šis solis ir nepietiekams, lai to uzlūkotu kā dzīves jēgu un mērķi.
|
KLUSUMA PRAKSE
