|
Kas mums traucē nostāties uz Ceļa?
Visu cilvēka baiļu sakne ir viena - uzticības trūkums Dzīvei (vai Dievam, ja runājam reliģijas valodā). Kā mēs varam runāt par dzīvi Dievā, ja neesam pat gatavi tikties ar Dievu, ja neuzticamies un uzskatam, ka Dzīve var nodarīt mums sliktu? Cenšoties aizsargāties no pašu izdomātām bailēm, mēs norobežojamies no Dzīves ar necaurlaižamu sienu.
Prāts ģenerē milzīgu daudzumu baiļu, bet tās visas ir nepatiesas. Patiesībā apkārtējā pasaule nevēl mums ļaunu. Viss, kas pastāv ap mums, kalpo vienīgam mērķim – lai mēs nostātos uz Ceļa. Tomēr prāts nespēj to pieņemt, tas cenšās diktēt Dzīvei (Dievam) savas tiesības, noteikumus, uzskatot sevi par pārāku.
Bailes un strikti prāta bloki nelaiž cilvēku brīvībā, līdzīgi kā sarkanie karodziņi neļauj vilkam izrauties no ielenkuma. Šīm bailēm ar realitāti ir tikpat daudz kopīga, cik sarkanajiem karodziņiem ar uguni. Vien tad, kad cilvēks nogurst no bezgalīgās cīņas, nospļaujās uz visu un iet caurlauzienā, lūk tad arī īstenojās atbrīvošanās noslēpums. Pēc tam cilvēks sāk attīstīties un iet tālāk, viņam atverās citas dimensijas, parādās mūsu pasaulē neiedomājamas spējas.
Baiļu esamība ir pilnīgi dabiska – tā ir normāla prāta reakcija.
Bailes mums nepārtraukti norāda uz to sienu, ar kuru mēs norobežojamies no pasaules. „Aizsienās” nav nekā īpaši slikta, taču tajās nav īstas dzīves, nav pat ēnas no patiesas brīvības.Agrāk vai vēlāk, pienāk brīdis, kad katrs cilvēks saprot, ka viņa brīdis ir pienācis, ka viņš nespēj turpināt mehāniski
„atsēdēt savu termiņu”, ka grib dzīvot pa īstam un iegūt īstu brīvību. Tad viņš iet caurlauzienā, negaidot ērtāku gadījumu un neslēpjoties ne aiz kādām atrunām.
Caur Praksi cilvēku var pievest šādam briedumam. Prakse audzina cilvēku, tajā pat laikā ļauj atslābināt mūsu despotiskā prāta striktās programmas. Praksē mēs dodam cilvēkam pareizu mērķi – dzīvot pa īstam laimīgi, mēs iededzam viņā šo stāvokli, novācam muļķīgas bailes, parādām, cik nejēdzīgi izskatās cilvēka paša radītie ierobežojumi. Cilvēks sāk saprast, cik ļoti viņš pats sev traucē dzīvot!
Mēs radām cilvēkos slāpes pēc dzīves, dodam tiem sajust, ka viņu nomāktai un garlaicīgai eksistēšanai nav nekā kopīga ar dzīvi. Kad cilvēks raujās pēc Dzīves un pilnībā tai uzticās, viņam nav svarīgi, kas ar viņu notiks viņa kustībā Dzīves dziļumā. Praksē mēs pakāpeniski vedam cilvēku uz atbrīvošanos no personības verdzības.
Noteiktā etapā cilvēks sāk redzēt cietumu, kurā viņš pats sevi ir ieslēdzis. To nojaukt vajag pašam. Tajā nav nekā briesmīga. Pasaulē vispār nav nekā briesmīga. Pašas stiprākās cilvēka bailes ir bailes no nāves. Ja vien cilvēki redzētu, kas patiesībā notiek tālāk aiz nāves robežas, kā noris tālākā kustība un kā par mums rūpējās, viņu pasaules redzējums radikāli mainītos. Bet tad cilvēki vismazākajās grūtībās padotos, kas arī nav labi, tā kā ķermenis mums ir dots noteiku uzdevumu izpildei, un atteikties no tā pirmslaicīgi ir pilnīgi nepareizi.
|
KLUSUMA PRAKSE
